Vēl tagad par to nākas iedomāties.
Vienlaicīgi ar šiem jautājumiem no agras bērnības izjutu stindzinošas bailes no nāves.
Savādi, jo nebiju saskārusies ar nāvi. Pēc būtības man pat nevajadzēja zināt, ka tāda iespēja pastāv. Tomēr, bailes mani nomocīja.
Naktīs pirms miega es regulāri lūdzu Dievu.
Iedomājieties, mazu bērnu, kurš tik paniski baidās nepamosties, ka katru nakti izmisīgi lūdz Dievu, lai tas pasargā. Dievu lūdzu ne tikai, lai sargā mani, bet visu ģimeni un mājdzīvniekus. Šis ieradums ar mani ir vēl šodien. Patiesībā visi šie ieradumi ir ar mani vēl šodien. Nepaiet ne diena, kad es nedomātu par to kas esmu un ko te daru, nedomātu par to cik dzīve ir īsa un nelūgtu Dievu.
Manā mazā bērna prātā, Dievs nebija kaut kas fizisks, tam nebija ne formas ne tēla. Tā bija sajūta par kaut ko klātesošu. Nezināju kas viņš ir, vienkārši zināju, ka viņš ir.
Joprojām nav svarīgi kas viņš ir, Allahs, Krišna, Šiva vai kāds cits tēls ar vārdu. Svarīgi ir zināt tikai to, ka viņš ir.