Savā laikā, kad man bija gadi trīspadsmit, populāras bija datorspēles, auto sacīkstes. Atminos, ka tā vietā, lai sacenstos un brauktu pa trasi ko riepas vien nes, braucu pavisam lēni un vēroju fonā esošo dabu. Trasēm tik tiešām bija skaisti, ievērības cienīgi dabas skati.
Jutos apmulsusi no tā, ka neviens cits vienaudzis tā nedarīja! Viņu acīs biju kaut kāda ne tāda.
Pieaugot, joprojām esmu kaut kāda ne tāda. Tā saikne un vienotības izjūta ar dabu un visumu nekur nav pazudusi. Šī sajūsma par pasaules skaistumu neizsīkst.
Katru reizi kā paskatos uz koku, puķi, jūru vai visu ainavu kopumā izjūtu Dievišķu mīlestības pieplūdumu. Tas nāk no dabas manī, no manis dabā un mijiedarbojas. Absolūta mīlestības izjūta pret visu un visiem.
Manās acīs daba nekad nav neglīta, neviens gada laiks nav sliktāks vai labāks par citu.
Reiz manā dzīvē pagadījās persona, kura necieta ziemu. Teicu, lai paskatās cik skaits balts sniedziņš, viss tik gaišs. Cilvēks mani nesaprata un paskaidroja, ka nekādu skaistu baltu sniegu neredz, lai es paskatos vērīgāk, viss ir pelēks un pretīgs. Visas ielas klātas ar melnu putru, kas nošļakstījusi kupenas.
Pie sevis domāju, kāpēc cilvēks neskatās uz to ko daba radījusi. Daba neradīja to tumšo putru uz ceļa, nedz arī nošļakstīja kupenas. To paveica cilvēki ar saviem auto. Protams, saruna bija bezjēdzīga, jo ne tāda, kā jau vienmēr paliku es…
Dažreiz rodas sajūta, ka esmu vienīgā ne tāda, līdz brīdim, kad satieku mazus, zināt kārus un pasauli iepazīstošus bērnus.