Zem termina empāts, patiesībā slēpjas kas ļoti dziļš un parastam cilvēkam, kura pasaulē smalkās matērijas neeksistē, nesaprotams.
Bieži gadās dzirdēt kādu par sevi sakām: «Es esmu empāts».
Tas ir cilvēks ar labi trenētām mentālās izpratnes maņām. Tie ir tie cilvēki, kuri ienākot telpā momentāni nolasa telpas vibrācijas, katra telpā esošā cilvēka noskaņojumu. Šie cilvēki mentālās izpratnes līmenī labi jūt to, kuriem cilvēkiem viņš ir patīkams, kuriem nē. Kad iesaistīties sarunā un, kad labāk paklusēt.
Šie cilvēki var būt, gan kā ekstraverti tā intraverti, lai gan intravertums viņiem raksturīgs vairāk.
Empātu dzīve nav salda. Reizēm viņi nespēj nošķirt svešo no sava, var šķist impulsīvi, izkaisīti. Tiem var mainīties garastāvoklis nesaprotamu iemeslu dēļ. Tie ir ļoti līdzjūtīgi cilvēki, kas labi prot iejusties otra ādā.
Bieži viņi ir nesaprasti. Reizēm pat atstumti, savu dīvainību dēļ. Ar gadiem empāti iemācās savas dīvainības slēpt. Ignorēt savas sajūtas, kas bieži nemaz nav pašu izraisītas. Ir empāti, kuru gadiem ejot iemācās nošķirt savu no svešā, viņi it kā pamostas no dziļa miega ar apjautu, ka tas ko viņi jūt, patiesībā pieder viņu dzīves biedram, darba kolēģim vai kādam sabiedriskā transporta pasažierim.
Empātu atmoda lielāko ties notiek pateicoties tam, ka ir bijusi izdevība norobežoties no apkārtējās pasaules, pabūt kaut kur pie dabas, prom no visas kņadas un burzmas. Prom no cilvēkiem, to domām un emocijām.
Nonākot tādā vidē, empāts pēkšņi it kā nomet čaulu un kļūst par citu cilvēku. Galva šķiet skaidra, emocijas stabilas un iekšēji pārņem miers.
Ja, šādā miera ostā ir izdevies pavadīt vairāk laika, atgriežoties kņadā, līdzcilvēki pamana personības pārmaiņas. Iekšējo stabilitāti, emociju savaldīgumu un skaidro prātu.
Protams, empātam dzīvojot ierastajā vidē, visi traucējumi atgriezīsies un viss ieies vecajās sliedēs. Ja, vien empāts neapzināsies, kas viņš ir un nesāks apzināti kontrolēt to kas ir viņa un kas ir svešais.
Šādi atmodas stāsti nav bieži sastopami. Brīžos, kad empāts turpina neapjaust savu būtību, viņš ciešs. Apmeklē psihologus un psihoterapeitus. Iet cauri dažādām garīgajām praksēm, lai tiktu ar sevi galā. Lai ko darītu empāts, nekas nenes augļus.
Videi kurā dzīvo empāts, jābūt prom no lielpilsētām, prom no pūļiem un piebāstiem sabiedriskajiem transportiem.
Sabiedriskā transporta vietā empāts labprātāk izvēlēsies taksometru vai privāto auto, neskatoties uz to, ka tas sitīs pa kabatu. Empātam nepieciešama daba, daudz dabas un kārtīga sazemēšanās. Empātam der darbs, kur viņš pats sev ir noteicējs un boss. Neskatoties uz to, daudzi empāti, savas dabas vadīti tiecas būt tur, kur viņi var būt noderīgi, palīdzēt citiem izvēloties tādas profesijas, kur nepieciešams kādu glābt vai kādam palīdzēt. Vienalga vai tas ir fiziski vai mentāli.
Empāti var būt labi:
Psihologi;
Sociālie darbinieki;
Medicīnas jomas pārstāvji;
Dzīvnieku aizstāvji;
Glābēji;
Mākslinieki
Jāņem vērā fakts, ka nenobriedis un sevi neapzinājies empāts ātri izdegs sfērās, kur ir kādam jāpalīdz. Tāpēc ir tik svarīgi apzināties savu dabu, lai vajadzības gadījumā prastu sevi savest kārtībā.
Kādi cilvēki kļūst par empātiem Jūs vaicāsiet?
Vai mēs tādi jau piedzimstam vai, tomēr, kāds mūs par tādiem padara?
Patiesībā empāti nemaz nenojauš, ka šī īpašība ir palīdzējusi viņiem izdzīvot tad, kad tas ir bijis nepieciešams. Pareizāk empātiskums ir kā sekas tam, ka bērnībā vai pusaudžu gados ir nācies prast nolasīt citu cilvēkus kā grāmatas, lai sevi pasargātu no nevēlamām sekām.
Empāti ir attīstījuši sevi tik tālu, ka intuitīvā līmenī spēj nolasīt citu cilvēku emocijas, žestus, ķermeņa pozas tik smalkā, es pat teiktu mikroskopiskā līmenī, ka burtiski nolasa domas un spēj paredzēt notikumu scenāriju uz priekšu. Empātam pietiek ar pavisam maz, lai saprastu – te es neesmu vēlams vai te briest nepatikšanas. Šādu, it kā pārdabisku spēju, lasīt cilvēkus var iemantot tad, kad jau no bērna kājas ir pieredzēta dažāda rakstura vardarbība un ir bijis jāparedz briesmas pirms vēl tās ir sākušās. Ne vienmēr no briesmām ir varēts izbēgt, tomēr empātiskums var būt kā zibens novedējs, lai vismaz kaut kā novirzītu varmāku citā gultnē.
Lai arī veids, kā cilvēks šo jūtīgumu iemanto nav no patīkamākajiem, kā arī ne vienmēr viņš savās sajūtās ieklausīsies, tomēr, blakus nogurdinošajam ir arī pozitīvais. To jāprot ieraudzīt un likt tam kalpot savā labā.
Ja, cilvēks vardarbības rezultātā, kuru piedzīvojis pats vai vērojis to no malas nav kļuvis par empātu, tad bieži viņa maņas notrulinās un viņā dzimst manipulatora daba.