No bērnības esmu apveltīta ar visai bīstamu spēju, sazināties ar mirušajiem. Tāpēc nelabprāt sazinos ar mirušajiem, ja kāds man to lūdz.

Pavisam cita lieta ir tad, ja mirušais mani uzmeklē pats.

Mazliet no pirmsākumiem, lai top skaidrāks kas tas par kaķi un kāpēc viņš pie manis ieradās.

Man ir kliente, kuru pazīstu jau gadiem un ik pa laikam viņa pie manis vēršas pēc palīdzības. Nebijām tikušās un sazinājušās gandrīz gadu, līdz liktenīgajai dienai pavisam nesen.

Tas notika kādā dienā, augusta beigās. Atrados mājās, darīju savas lietas, kad pēkšņi manā virtuvē uzradās manas klientes rudais runcis. Uzreiz viss tapa skaidrs, runcītis ir pametis savu ķermeni, bet vēl nav devies prom pavisam. Mana pirmā doma bija uzrakstīt klientei un apvaicāties kā iet viņai un kaķītim, tomēr to neizdarīju, jo sapratu, ka tas būtu visai nepieklājīgi un cilvēkam ir jādod laiks, lai aprastu ar zaudējumu.

Kad redzu aizgājēju, kas pie manis ierodas, vienalga vai tas ir cilvēks vai mirušais, manī nerodas šaubas par to ko redzu. Es zinu, ka konkrētā cilvēka vai dzīvnieka vairs nav starp dzīvajiem, jautājums ir tikai viens, ko ar šo informāciju iesākt…

Kaķītis turpināja pie manis ierasties it kā gaidot, kad tad es beidzot uzrakstīšu viņa saimniecei. Arī septītajā septembrī runcis neatlaidīgi nāca pie manis atgādinot par sevi. Tā bija diena, kad draugam pateicu, par savu piedzīvojumu ar klientes kaķi un palūdzu padomu, ko darīt, būt nepieklājīgai un uzrakstīt vai tomēr izlikties, ka nekas nav noticis. Igūstot atbildi, nolēmu uzrakstīt un saudzīgi apjautāties.

Saņemtā atbilde apstiprināja to, ka runcītis ir mūs pametis divdesmitajā augustā. Kā arī izradījās, ka saimniece jau kādu laiku vēlējusies lūgt manu palīdzību, bet nav gribējusi mani lieku reizi traucēt.

Kaķītis parūpējās par to, lai mēs sazināmies un viņa saimniece gūst sev nepieciešamo palīdzību.

Mirušie par mums rūpējas arī tad, kad ir pametuši savu fizisko veidolu.