Amerika, vismaz tik daudz cik esmu redzējusi līdz šim, ir pilna ar iestrēgušām mirušo dvēselēm. To ir ļoti daudz. Braucot pa šoseju, tās ir sastopamas ceļu malās. Viena no dvēselēm bija ļoti agresīva.

Uz šosejas bija sastrēgums, auto plūsma ļoti lēna. Braukšanas laikā kādas gados vecas kundzītes gars uzmetās man virsū un fiziski sāka žņaugt. Man tiešām sāka trūkt elpa un šī žņaugšana turpinājās, kamēr neizbraucām no šī mirušā gara teritorijas. Tas uzskatāmi parāda to, ka iestrēgušās dvēseles parasti nemēdz pārvietoties apkārt pa pasauli, to rīcībā ir kāda teritorija, kuras robežās gars var pārvietoties. Tas var būt dzīvoklis, māja, kāds noteikta apmēra zemesgabals, vai, piemēram, Salaspils koncentrācijas nometne. Kā vēlāk uzzināju, tajā brīdī tika braukts garām veco ļaužu pansionātam.

Runājot par Salaspils koncentrācijas nometni, tā līdz šim bija vieta, kurā biju redzējusi vislielāko skaitu iestrēgušo dvēseļu, jeb tautas valodā runājot spoku. Tomēr ASV pieredzēju vietu, kurā to bija vēl vairāk.

Esot Rīgā, cilvēki, kuri mūs ar vīru uzaicināja uz ASV sāka stāstīt par savu īpašumu. Kad viņi runāja, es sāku redzēt, ka mājā ir kaut kāda būtne, respektīvi, ka māja nav tīra un tajā kaut kas spokojas. Kad ieradāmies īpašumā, konstatēju, ka māja un visa apkārtējā teritorija ir pilna ar mirušajiem. Tie ir visur, to ir simtiem. Lielākoties jauni cilvēki, gan baltie, gan tumšādainie, gan vīrieši, gan sievietes, tomēr galvenokārt vīrieši. Daudziem redzēju šautas brūces. Skaidrs ir viens šī vieta ir pieredzējusi daudz ciešanu.

Šie mirušie vēl nav sevi apzinājušies, ka viņu dzīve ir beigusies. Līdz ar to tie nenodara nekādu kaitējumu cilvēkiem. Es šajā īpašumā jutu nospiedošu sajūtu un depresīvu noskaņojumu.

Nākamajā dienā sāku teritorijas atbrīvošanu no šīm dvēselēm, lai pavadītu tās uz „aizsauli”. Lai tas notiktu, es atvēru tā saucamo gaismas „portālu”. Kad tas bija izdarīts, mudināju dvēseles doties uz gaismu. Tās vēl joprojām bija neizpratnē par notiekošo, tomēr viņas izjuta vilkmi uz šo gaismas portālu. Pirmais ko ieraudzīju pie portāla bija baltais vīrietis, smilšu krāsas apģērbā ar lielu šauteni plecā. Viņš centās sargāt un nelaist citus mirušos prom.

Es sāku redzēt, kā šeit izskatījās agrāk. Redzu ļoti garu zāli, nespēju izšķirt, kas tiek audzēts. Redzu zirgus ar arkliem, ūdensdzirnavas, kuras, kā noprotu, ražo elektrību… Redzēju, ka cilvēkiem slāpa un tiem netika dots ūdens.

Pēkšņi šis sargs, uzraugs, pavērsa ieroci uz mūsu pusi. Es nodomāju, ka viņš ir nolēmis mūs ar vīru nošaut. Pēc mirkļa bija redzams šāviens, es pagriezu galvu uz aizmuguri un secināju, ka viņš ir gribējis šaut uz putnu, vai to aizbiedēt, bet šāviens nebija adresēts mums. Protams, pat ja viņš šautu uz mums, tas mums nespētu neko nodarīt.

Man ar dvēselēm bija intensīvi, telepātiski jāsarunājas un jāstāsta, ka gaismas portāls ir viņu īstā vieta, ka tur ir visi viņu tuvinieki, draugi… Atkarībā no „atmošanās” ilguma agrāk, vai vēlāk man pakāpeniski izdevās gandrīz visas dvēseles „pierunāt” doties prom. Dvēseles nāca no visas tuvākās apkārtnes, to bija tūkstošiem no dažādiem laika periodiem. Redzēju gan apmēram piecgadīgu puiku, kuru ir notriekusi mašīna, gan vecus, slimus cilvēkus, gan karavīrus…

Vairāk, vai mazāk intensīvi ar mirušajiem strādāju piecas līdz sešas stundas. Pēc tam turpmākās četras dienas strādāju pēc vajadzības, pieskatot un pamudinot kādu ātrāk doties prom.