Nebiju domājis, ka mani stāsti par šo tēmu sāksies jau ar biļešu iegādes brīdi. Mans redzējums bija par to stāstīt, jau pēc ceļojuma, vai esot Amerikā. Tomēr Turcijas notikumi ieviesa korekcijas.
Mūs abus ar Agnesi uz Ameriku uzaicināja, kāds Agneses apmeklētājs pēc vizītes. Viņš bija tik ļoti pārsteigts par Agneses spējām, ka izteica Agnesei priekšlikumu pamēģināt sevi realizēt Amerikā. Lai saprastu vai Agnese vēlas savu dzīvi un darbu saistīt ar šo valsti, sekoja priekšlikums atbraukt ciemos un iepazīt ASV realitāti.
Mēs piekritām un es sāku meklēt avio biļetes. Nekonsultējoties ar Agnesi atradu lielisku piedāvājumu. Avio caur skaisto Stambulu. Esmu bijis Turcijas kūrortā, bet ne Stambulā. Uzskatīju, ka super, būs mums divi vienā. Ļoti laba cena + iespēja „padsmit” stundas izdzīvoties pa Turciju. Nopirku biļetes 27. aprīlī. Paziņoju Agnesei. Tad sākās…
Agnese saka, ka šausmas, viņa no lidostas ārā neies nekādā gadījumā. Turcijā viss ir slikti. Es pie sevis domāju, kāpēc tāda panika, jo Turcijā viss ir labi. Viss salīdzinoši mierīgi, viena no pasaules visapmeklētākajām pilsētām. Protams, pavisam droši Eiropā nav nekur šajā laikā, bet nu tie teroriņi kuri notiek ir izsijāti pa visu Eiropu un tad jau īsti nekur nedrīkst doties. Mēs nekad neuzminēsim kur un kad būs nākošais teroriņš. Procentuāli iespējamība trāpīt tajā laikā un vietā, kur kāds sevi spridzina ir niecīga. Kopsavilkums sekojošs- man miers, Agnesei panika.
Visi mani mierinājumi ir nesekmīgi, Agnese visu laiku saka, ka no lidostas ārā neies. Es domāju, ka lidosta tieši varētu būt bīstamākā vieta un labāk no turienes doties prom uz pilsētu. Agnese saka, ka viņa nespēj izskaidrot, tomēr ļoti spēcīgi jūt, ka tieši izejot no lidostas jūt, ka ar mums notiks kaut kas ļoti slikts. Sliktais ir domāts, ka mēs varam nokļūt apšaudē.
Pienāca Līgo diena. Runājam ar draugiem par ASV, par lidojumu caur Stambulu un Agneses bailēm no „sprāgstošajiem Turkiem”. Draugi saka, ka muļķības, nekas tik traks nenotiek u.t.t. Neviens Agneses bailes nespēj uztvert nopietni, kā reālu apdraudējumu. Agnese spītīgi neatkāpjas un nepadodas- no lidostas ārā neies.
Pagāja dažas dienas un notika sprādzieni tieši „mūsu” lidostā. Pirmā mana doma, Agnesei taisnība, ka droši nav un laikam viņa sajutu šo gadījumu. Otrā doma, tas nav ar mums saistīts, nākamā, ka tagad lidosta tiešām varētu būt drošākā vieta, jo tiks uzraudzīta daudz vairāk, kā arī teroristiņi visticamāk atkal ņems jaunu mērķi. Agnese turpina palikt pie sava.
- jūlijā (aizvakar) Agnesei sākās izteikta trauksmes sajūta. Izskaidrot to viņa nevarēja, bet bija sākusies ļoti spēcīga, slikta priekšnojauta. Tā nebeidzas, līdz šim brīdim vēl aizvien.
Vakar 16. jūlijā uzzinājām par apvērsuma mēģinājumu Turcijā. Uzzinājām, ka Stambulas ielās ir tanki, debesīs iznīcinātāji un helikopteri. 17. jūlijā tiek teikts, ka ielās periodiski dzirdami šāvieni. Ielās pa kurām es cerēju staigāt rīt 18. jūlijā. Ielās, kurās Agnese kategoriski atteicās doties jau 27. aprīlī.
Lidojam uz Stambulu rīt pusdienas laikā. Pagaidām doma ir lidot, bet nepamest lidostu. Palūgsim Visumam, lai Jūs saņemtu bildes un kādu rakstu no ASV pieredzētā.
p.s. Mani ļoti pārsteidza Agneses precīzais pareģojums. 27. aprīlī viņa paredzēja apšaudes Stambulas pilsētā, kuras notiks ap 18. jūliju!!! To var apliecināt visi mūsu draugi ar kuriem esam apsprieduši plānoto braucienu. Vēl šo cetrtdien nekas neliecināja par to, kas notiks piektdien. Ceturtdien vēl ASV draugi mūs mierināja un teica, lai noteikti apskatam Stambulu un jokojoties smējās par Agneses teikto, ka neies ārā no lidostas.