Bija laiks, kad vēl nepazinu Agnesi, bet mana interese par cilvēka iespējām ārpus tā par ko runā skolās un galvenajos valsts medijos, bija attīstījusies. Es skatījos uz dažādiem cilvēkiem, kuri dziedina, pareģo un veic citādas interesantas darbības. Man tas likās, tik ļoti interesanti un es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka patiesībā cilvēks ir spējīgs uz daudz ko vairāk, nekā viņš šobrīd zina, ka spēj.

Tomēr bija būtiska lieta, kas tieši man likās nesaprotama un tagad es zinu, ka ir daudz ļoti līdzīgu man- man, tam agrākajam, jautājošajam, nesaprotošajam. Tie jautājumi bija divi. Pirmais, kāpēc dziednieki mēdz slimot? Tad šo pašu jautājumu savā bērnišķīgajā ideālismā paplašināju tālāk. Kāpēc viņi nepalīdz saviem vistuvākajiem, kāpēc viņi neizglābj visu pasauli? Es biju izlasījis grāmatas par starptautiski atzītiem cilvēkiem ar spējām, pie kuriem ar lielu cieņu ir devušies vairāku valstu vadītāji un citas prominences, kas nav sabiedrības tumšākie prāti. Tomēr visi šie spējīgie ir bijuši, gan slimīgi, gan tuviniekus zaudējuši, gan savādāk dažādi cietuši.

Par pareģotājiem, protams, man bija līdzīgi jautājumi. Kāpēc viņi nevar paredzēt sev loterijās skaitļus un citas visas tās muļķības, kuras var iedomāties, ko mēs paši darītu situācijā, ja pēkšņi iegūtu spēju paredzēt nākotni.

Klīst baumas, ka, ja ir radies precīzi noformulēts jautājums, tad arī atbilde uz to tiks saņemta. Es savas atbildes esmu ieguvis, pakāpeniski iepazīstot Agnesi. Man ir bijusi tā laime viņu lēnām iepazīt vienlaicīgi, kā parastu cilvēku, kā personību un, protams, arī, kā cilvēku, kurš ikdienā palīdz neskaitāmiem cilvēkiem rast risinājumus savām problēmsituācijām.

Es esmu pieredzējis, kā Agnese dziedina un kā Agnese slimo. Esmu pieredzējis, kā Agnese pareģo un kā Agnese nespēj pareģot. Pastāstīšu dažus gadījumus un mēģināšu sniegt Jums izskaidrojumu uz manis paša uzdotajiem jautājumiem.

Fakts ir tāds, ka Agnese slimo. Diezgan regulāri no agras bērnības. Ārēji Agnese ir ļoti sievišķīga, trausla, klusa, vāja sieviete. Tomēr, iekšēji viņa ir ļoti spēcīga, varonīga, vieda, nesavtīga, izpalīdzīga. Vienmēr kad ir Agnesei veselības sarežģījumi visi ir šokēti par to, ka viņa nesūdzas, nečīkst, neģībst un nemirst nost, no tā, no kā jebkura cita sieviete būtu nobeigusies. Ārsti viņai saka, lai nesimulē un nestāsta muļķības, ka viņai ir slikti, vai ļoti sāp, jo cilvēks, kurš tā jūtas, nav spējīgs būt ar tik vēsu sejas izteiksmi it, kā nekas nebūtu noticis.

Agnese man un arī savās lekcijās ir stāstījusi par savām iepriekšējām dzīvēm un to ietekmi uz šo dzīvi. Katram no mums ir sava sastrādātā, gan pozitīvā, gan negatīvā karma. Katram, tas nozīmē, arī Agnesei un citiem, kuri dziedina.

Agnese ir bijusi vairākas dzīves karavīrs (domāju, ka gandrīz katrs no mums ir ar šādu pieredzi). Citās dzīvēs ir lijušas asinis no viņas rokas. Šajā dzīvē caur slimošanu viņa izpērk to, ka kas tāds ir noticis.

Otra lieta, kāpēc slimošana Agnesei nāk par labu ir tas, ka viņai ir ļoti izteikti liela vēlēšanās būt par izcilu ārstu. Šajā dzīvē neskatoties uz visiem centieniem kļūt par ārstu, šī iespēja viņai ir tikusi liegta. Tomēr ir sniegta iespēja iepazīt slimnieka ciešanas, ārstu attieksmi un visu ar to saistīto no otras puses. Tādejādi uzkrājot zināšanas nākamajai dzīvei, kad viņai būs iespēja pašai kļūt par ārstu.

Trešā lieta ir tāda, ka caur daudzajām ciešanām un slimībām, kuras Agnese ir izcietusi šajā dzīvē, viņa zina, kā jūtas tie cilvēki, kuri pie viņas vēršas pēc palīdzības. Regulāri Agnese saskaras ar pārmetumiem interneta vidē, ka viņa ir par jaunu, ka pietrūkst dzīves pieredzes, lai spētu palīdzēt citiem. Ticiet man, neviens no Jums nevēlētos sev to dzīves pieredzi, kuru viņa jau ir paspējusi iegūt.

Agnese sev uzliktos smagos dzīves pārbaudījumus nes godam. Mans prāts nespēj aptvert to, kā viņa spēj to visu izturēt, pieņemt un nesalūzt.

Ir dzirdēts viedoklis, ka tādai, kā Agnesei, kura visu redz un visu spēj nebūtu nekādu problēmu atteikties no karmas, vai mainīt to. Jo, taču „domu spēks darbībā”! Un, taisnība, jā, karmu var mainīt, var no tās atteikties, tomēr tikai uz šo dzīvi.

Jūs varat izlūgties, vai savādāk ietekmēt savu karmu un izvairīties no tās fiziskajam ķermenim netīkamās pieredzes, kura ir paša nopelnīta. Tomēr, pienāks diena, kad Visums atgādinās un jebkurā gadījumā nāksies plūkt sevis paša iestādītos augļus.

Agnese uz to raugās no šī skatupunkta. Labāk izpirkt karmu tagad, kad ir dota izpratne par visu lietu kārtību, nekā mocīties citreiz un neko nesaprast, kāpēc tā notiek. Tātad arī dziedniekiem ir karma un karmiskas saslimšanas no, kurām vai nu viņi nespēj atbrīvoties, vai nu izvēlas neiejaukties.

Mani šis pats jautājums traucēja, kad bērnībā uzzināju stāstu par Jēzu, viņa brīnumiem un krustā sišanu. Tas ir tas, kurš ceļ mirušos no kapa un nespēj palīdzēt pats sev. Bet, viņš izvēlējās neiejaukties, ar domu „lai notiek Dievs Tavs prāts „ (šis nav citāts).

Līdz šim bija karmisko slimību izskaidrojums. Ir vēl bijuši citi Agneses saslimšanas gadījumi. No pārslodzes, no tā, ka slimība no kāda cita tiek pārņemta uz sevi, no tā, ka viņa pārkāpj sev atļauto. Paskaidrošu to.

Esmu pieredzējis, ka Agnese ļoti smagi saslimst (tas nozīmē nokļūst slimnīcā ar smagiem simptomiem, piemēram, iekšējā asiņošana), pēc kāda ļoti smaga paveikta darba. Smagākie pieredzētie gadījumi ir bijuši saistīti ar izbraukumiem, kur īpašumos bija ļoti daudz (tūkstošiem) melnu būtņu no, kurām Agnese šos īpašumus atbrīvojusi.

Reiz ar Agnesi bijām koncertā. Solists pirms uzstāšanās saka, ka nesola, ka koncerts tiks pabeigts, jo viņš esot apslimis un sāp kakls. Ja balss pazudīs, tad nāksies mums dziedāt pašiem bez viņa. Sēžam, klausāmies koncertu un Agnese man ausī čukst, ka cenšas solistu dziedināt. Pēc koncerta viņa man atklāj, ka nekas cits neatlika un nācās Agnesei solista slimību uzņemt uz sevi – nekas cits nelīdzēja. Man protams šāda sievas iniciatīva nav iepriecinoša un aizrādīju viņai, lai tā nekad nedara, ka nevar visas pasaules ciešanas uz sava rēķina iznest. Rezultātā nākamajā rītā Agnesei sākās stipras kakla sāpes.

Pusgadu vēlāk saslimu es. Milzīgas iesnas, klepus, nespēks tāds, ka nevaru no vieniem sāniem pagriezties uz otriem, temperatūra 39,3 grādi, sajūtas tādas, ka nomiršu. Agnesei nesūdzos, bet nu ir acīmredzams, ka slims es esmu pamatīgi. Pulkstenis apmēram ap pusnakti. Agnese mani aicina, ka pastrādās ar mani, mēģinās padziedināt. Es viņai pretojos un saku, ka neļaušu, jo baidos, ka viņa izdomās atkal kaut ko paņemt uz sevi. Agnese man ļoti pārliecinoši nosolās, ka uz sevi neko neņemšot. Manī pamostas zinātkāre uz sevi izmēģināt dziedināšanu un tās iedarbību. Es piekrītu.

Agnese ar mani strādā ilgāk par stundu. Skaidrs, ka viņai neiet viegli. Salīdzinājumam, apmēram pa stundu viņa atbrīvo īpašumus no visām melnajām būtnēm (apmēram pusstundu aizņem cilvēka enerģētikas sakārtošana), bet te ar manu saaukstēšanos (patiesībā gripu) nespēj tikt galā. Mani tas sāk uztraukt, kāpēc tas ir tik ļoti grūti un neizdodas. Tomēr, pēc nepilnu divu stundu darba, Agnese paziņo, ka viss ir pabeigts, varu celties. Dodamies gulēt ap diviem naktī.

Nākamajā rītā pamostos ap septiņiem. Pirmais secinājums, iesnu nav nemaz, klepot arī negribas, jūtos lieliski, spēks ir atgriezies. Pieceļos kājās, saku Agnesei, viss, Tu mani izdziedināji, es esmu vesels. Agnese atzīstas. Saka, ka viņai nekas cits neatlika, kā ņemt slimību uz sevi. Savādāk mani nespēja atbrīvot pilnībā.

Man protams neapmierinātība, jo labāk slimoju es, nekā sieva, bet nu kas noticis, noticis. Skaidrs, ka turpmāk kategoriski neļaušu sevi dziedināt. Pēc pāris stundām iepriekš veselās Agneses temperatūra jau bija 39,1 un parādījušies pilnīgi visi manas slimības simptomi. Pēc tam temperatūra sasniedza jau 40,1 un priekšā gaidīja garš atveseļošanās process.

Pareģošana. Es esmu neskaitāmas reizes pieredzējis Agneses pareģojumus, kuri ir piepildījušies, tāpat es zinu cilvēkus, kuri Agnesei raksta vēstules, ka viss teiktais vienmēr piepildās 100%. Kāpēc gan viņa nevinnē visās loterijās, totalizatoros…?

Pirmais jau uz ko es vēlos norādīt ir tas, ka nepastāv nemaz šāda vēlme. Neesmu saskāries ar Agneses tādu vēlmi kaut ko pareģot priekš savas materiālās labklājības.

Vispār šis ir interesants jautājums, uz kuru es vēl neesmu saņēmis sev saprotamu un pieņemamu atbildi. No kurienes rodas cilvēkam vēlmes? Kāpēc rodas tieši tāda veida vēlme? Piemēram, vēlme doties ceļojumā uz Liepāju, vai ceļojumā uz Ventspili. Kas nosaka to, ka es vēlēšos doties uz Indiju, bet kaimiņš uz Ēģipti, savukārt cits nekad nevēlas doties nekur. Kāpēc Jums nekad neradīsies mana vēlme, bet man Jūsējā? Varbūt tas arī ir tas, kas nosaka to, ka gaišreģos nerodas vēlme laimēt miljonus. Jāatzīst, ka arī man tāda vēlme nav no Agneses to censties pieprasīt. Man rodas Agnesei jautājumi no sērijas, vai labāk sadarboties ar šiem cilvēkiem, vai tomēr labāk ar citiem, bet ne par loterijām.

Tātad atkal es spēju saskaitīt trīs iemeslus, kāpēc visi gaišreģi neizceļ visus pasaules laimestus. Pirmais neieinteresētība (citas vērtības). Otrais varētu būt atkal karma. Vienkārši nav lemts dzīvē iegūt lielu labklājību caur ātru laimestu. Trešais personiskā ieinteresētība. Piemēram, kad tiek palīdzēts citiem cilvēkiem, tad gaišreģis atbild uz jautājumiem nebaidoties pateikt nepareizi, jo nav ieinteresēts pats nevienā no iespējamiem atbilžu scenārijiem. Līdz ar to viņa atbildes nesāk aptumšot personiskās šaubas, pārdomas. Gaišreģis saka savu atbildi pa tiešo, bez analizēšanas. Savukārt tiklīdz rodas personiskā ieinteresētība, tā sākas pārdomas, varbūt tomēr nepareizi uztvēru informāciju, varbūt tomēr ir savādāk un tad viss sajūk, jo prāts sāk censties izbīdīt savas versijas.

Reāls stāsts. Esam ar Agnesi ciemos un spēlējam kārtis. Uz galda stāv izliktas kārtis, pēkšņi Agnese saprot, ka viņa spēj redzēt tām cauri un no otras puses spēj noteikt, kas tā ir par kārti. Visas reizes, kad viņa publiski centās noteikt kārti, viņa kļūdījās. Savukārt visas reizes, kad tur pat pie galda rādīja tikai man, tā katru reizi pateica pareizi. Fakts, ka manā klātbūtnē viņa nebaidās kļūdīties un jūtas drošāk Agnesei palīdz, jo nav stresa un iekšējo baiļu publiski izgāzties. Viņa saka ko redz un ir pareizi. Tiklīdz ir visi pārējie vēl četri vērtētāji, tā uzreiz rodas bailes un sākas nevis redzēšana, bet domāšana, vai tik tiešām tas ir pīķa septītnieks, bet varbūt, ka tas ir ercens un devītnieks…

Noslēgumā, vēlos pateikt, ka primāri Agnese ir cilvēks. Cilvēks tāds pats, kā jebkurš cits. Brīžiem priecīga, brīžiem skumja, brīžiem izsalkusi, brīžiem nogurusi, brīžiem neiedomājami garā spēcīga, brīžiem ļoti vāja un ievainojama, ar saviem sapņiem un savām ciešanām. Kā jebkurš vēlas būt saprasts un nenosodīts dēļ citu iedomām un izfantazētiem rāmjiem „Tev jābūt tādai, Tev nedrīkst to un Tev būs darīt šādi”.

Ja kaut ko uzrakstīju neprecīzi, vai Jums rodas jautājumi, gan jau Agnese pielabos mani un pakomentēs Jums.