Sabiedrībā, diemžēl valda maldīgs uzskats, ka būt dziedniekam, gaišreģim ekstrasensam u.c. ir viegli. Ka tas nav darbs, bet izklaide un atpūta. Ka, tas ir jautri un paver īpašas iespējas, lai atvieglotu dzīvi. Turklāt tam visam nav nekādu seku.

Esmu dzirdējusi no cilvēkiem sakām – tas taču nav darbs. Mazliet pavicinājies ar rokām un viss. Tāpat cilvēkos valda ne mazums pamācošu ierobežojumu, kā visam būtu jānotiek. Pie tādiem ietilpst – Tu nedrīksti nevienam atteikt, Tu nedrīksti ņemt naudu, ja Tu nevari palīdzēt sev un asinsradiniekiem, tad Tu esi krāpnieks!

Es neesmu šeit, lai mainītu vai apgāztu cilvēku viedokļus. Esmu šeit, lai pastāstītu savu viedokli un dalītos ar savu pieredzi.

Esmu novērojusi, ka katrs otrais cilvēks gribētu, lai viņam piemistu kādas no dotībām ezotērikas jomā.

Cilvēki grib redzēt nākotni, enerģijas, sazināties ar mirušajiem. Bet, diemžēl maz ir tādu kas zina, ko tas prasa un kāda ir cena…

Ir cilvēki, kuri apzināti virzās šajā virzienā. Gadu desmitiem mācās, lai sevi attīstītu. Tā ir viņu izvēle. Liela daļa vēlāk šo lēmumu nožēlo. Bet, ja reiz esi ielecis šajā vilcienā, atpakaļ ceļa vairs nav!

Ir arī tādi, kuri ar šo visu ir piedzimuši. Bet tas nenozīmē, ka ar sevi vairs nav jāstrādā un jāmācās to visu pilnvērtīgi pielietot un saprast.

Nevienam vairs nav noslēpums, ka gadiem ilgi to visu sevī biju noliegusi un ignorējusi. Par to zināja vien daži cilvēki.

Esmu mēģinājusi no tā visa atteikties. Biju dzirdējusi, ka citiem tas ir izdevies. Diemžēl manā gadījumā nekas nelīdzēja. Vienīgās zāles, kuras mazināja negatīvo manu „spēju” pusi, bija izolēšanās. Kas, protams, nav labākā izvēle…

Kā tas ir – just, redzēt un piedzīvot to, kas citiem neeksistē?

Ir grūti saprast otru, kāmēr nav pabūts viņa kurpēs. Tieši tāpēc es saprotu cilvēkus, kuri šādām lietām netic un uzskata, ka šeit ir darbs dakterim. Tas nav patīkami ikdienā sastapties ar to, ko citi neredz, un klusēt. Tāpēc ir nepieciešams vismaz viens cilvēks, kurš tic un uzklausa! Ja, tāda cilvēka nav, tad katra diena ir izdzīvošana.

Kā tas ietekmēja manu ikdienu kādreiz?

Tas nozīmēja atpūsties mājās, nebraukt lieki ar sabiedrisko transportu, vai neiet bez vajadzības un labas kompānijas uz lielveikaliem. Tas nozīmēja, daudz jautājumu no vienaudžu puses, un spriedumus, ka esi pārāk neinteresants cilvēks, jo neapmeklē masu pasākumus un neej uz klubiem.

Kā divdesmit gadu vecumā izstāstīt kāpēc vasarā labāk sauļoties dārzā nekā braukt uz pludmali? Bet, ja tomēr uz pludmali jābrauc, tad tādu, kur nav cilvēku. No, malas izskatijās, ka man ir sociālā fobija. Bailes no cilvēkiem. Bet, kā Tu paskaidrosi, ka no tās visas cilvēku burzmas, viņu domām, emocijām un enerģētikas burtiski vai jūc prātā, ir slikta pašsajūta un ātri iestājas nogurums? Ja, Tu pats lāgā nezini, kas ar Tevi notiek un kā to sauc, kā to paskaidrot citiem? Pat, ja izdosies paskaidrot, vai kāds ticēs…

Cik, vien varēju centos visu ignorēt un iekļauties sabiedrībā. Centos izdomāt veidus, kā savu dzīvi atvieglot.

Pirmais mans solis bija autovadītāja apliecības iegūšana. Nevis tāpēc, ka esmu pārāk izlepusi, lai brauktu ar sabiedrisko transportu, bet gan tāpēc, lai braucot katru rītu uz darbu, nebūtu jāpieredz transportā braucošo vīriešu iekarsušās domas, nebūtu jāizjūt kādas sievietes dusmas, kādas citas personas sēras, bailes. Lai nav jāzina, ka šis cilvēks šodien mirs, bet kādam citam būs nepatikšanas darbā. Man nebūtu nekas pret, ja vairāk cilvēkos būtu pozitīvā, bet, kad visu autobusu pārņem negatīvisms, tas ļoti nospiež…

Ar laiku esmu iemācījusies sabiedrībā nedoties viena, bet vienmēr paķert līdzi sarunu biedru. Ja, tas nav iespējams, tad talkā nāk mobilais telefons. Kāpēc? Tas palīdz vismaz uz kādu brīdi novērst uzmanību no apkārtesošās enerģētikas.

Vai iedomājaties, kā ir, ja regulāri naktī pamostaties no tā, ka istabā atrodas kāda mirušā gars. Mirušie ļoti labi uztver, ja cilvēks viņus jūt vai redz un to saprotot, šie īpaši jūtīgie tiek dažādu iemeslu dēļ traucēti. Redzēt mirušos un būt to vajātai pa dienu, vispār ir pašsaprotama lieta.

Kāda ir mana ikdiena tagad?

Man vairs nav jāslēpjas. Nav jākaunas. Esmu pieņēmusi sevi. To, ko esmu saņēmusi, izmantoju, lai palīdzētu citiem. Vai es to darīšu mūžīgi? Šaubos. Man tāpat kā visiem citiem cilvēkiem ir savi mērķi un plāni. Un, kad tie sāks realizēties, visticamāk vairs neatliks laika, lai sevi nodarbinātu šajā jomā. Bet pagaidām, cik vien varu un spēju veltu sevi cilvēkiem.

Teikšu godīgi, tā ir smaga un darba pilna ikdiena. Liela emocionālā un enerģētiskā slodze, kura noved pie pilnīga spēku izsīkuma, ietekmē manu veselības stāvokli un attiecības ar tuvajiem cilvēkiem.

Mana darba diena nebeidzās, kad aiziet pēdējais cilvēks ap astoņiem vakarā. Tā citreiz beidzas divos naktī.

Reizēm ir sajūta, ka ar divdesmit četrām stundām diennaktī un septiņām dienām nedēļā ir krietni par maz, lai visu paspētu.

Paldies manam vīram, kurš man ļoti palīdz kārtojot papīru lietas un ne tikai. Labprāt nolīgtu kādu, kas atbild uz e-pastiem, bet to darīt nevaru, jo cilvēku iesūtītā informācija mēdz būt ļoti personiska, tāpēc nebūtu godīgi no manas puses ļaut vēl kādam to visu lasīt.

Gribētos, lai cilvēki ir atsaucīgāki un saprotošāki. Gribētāju tikties ir ļoti daudz. Atzīstu, nav labi un pareizi, ka lūdzu sazināties caur īsziņām, bet telefona klausuli paceļu tikai retos izņēmuma brīžos. Par to esmu saņēmusi neskaitāmus aizrādījumus no cilvēkiem… Bet, ikdiena ir saspringta pa starpai tiek atbildēts uz īsziņām lai veiktu vizīšu pieteikumus un atrisinātu sasāpējušos jautājumus, vakarā tiek atbildēts uz neskaitāmajām vēstulēm sociālajos tīklos un kā minimums trīsdesmit līdz četrdesmit e-pastiem. Un atkal jāatvainojoas, ka tik ilgi dažkārt sanāk gaidīt uz atbildi. Tiek veikti izbraukumi gan uz mājām, gan slimnīcām un reanimācijas nodaļām. Un, protams nedrīkst aizmirst par kāda raksta tapšanu priekš tiem, kuri lasa.

Ar to es vēlos teikt, ka es esmu ne tikai cilvēks, kurš palīdz citiem, bet arī sieva, meita, māsa un draudzene. Arī es nogurstu un arī man ir nepieciešama atpūta.

Neskatoties ne uz ko, cenšos pieņemt tik daudz cilvēkus cik vien spēju, bieži vien pārvērtējot savus spēkus un pārpūloties.

Jūs vaicāsiet, kā mana darba specifika var ietekmēt veselību?

Regulāri nāk cilvēki, kuri nav pilnvērtīgi sagatavojušies, kas būtiski apgrūtina mūsu sadarbību. Pirms pieņemu cilvēku, jau savlaicīgi pabrīdinu, lai līdzi paņem fotogrāfijas, gan dzīvo, gan mirušo cilvēku par kuriem ir jautājumi. Tas ir veids, kā man ir vieglāk saņemt informāciju.  Kā arī tas paātrina informācijas saņemšanas laiku. Ja, fotogrāfija nav paņemta, lai iegūtu informāciju par konkrēto cilvēku man ir ļoti jāpiepūlās, lai sākumā ieraudzītu cilvēku par, kuru ir runa un pēc tam aprakstītu to. Tas prasa daudz manas enerģijas. Gadās, ka lai neriskētu ar savu pašsajūtu es atsakos sniegt informāciju par cilvēku, ja man nav pieejama viņa fotogrāfija. Strādājot ar fotogrāfiju es vieglāk saņemu informāciju, bet tas nemaina faktu, ka seansa laikā es varu sākt izjust spēcīgus fiziskus slimību simptomus no attiecīgā cilvēka fotogrāfijā. Izjūtu to, kā jūtās cilvēks par kuru ir runa. Man var rasties krasas asinsspiediena svārstības, pulsa paātrināšanās, svīšana, ģībšanas izjūtas u.c. Ļoti bieži tā notiek, ja cilvēks ikdienā lieto kādus medikamentus, psihotropās vielas vai stimulējošus preparātus tajā skaitā arī alkoholu. Jāpiemin, ka viena seansa laikā tiek apskatītas vairāku cilvēku fotogrāfijas. Ir bijuši gadījumi, kad seanss ir jāpārtrauc, lai varu kādu brīdi atpūsties. Tieši tas pats notiek pie saziņas ar mirušajiem vai attīrot mājas, noņemot lāstus un piebūrumus. Citreiz cilvēku, garu, būtņu enerģētika tik stipri mani ietekmē, ka nespēju vairs nostāvēt kājās.

Astoņu mēnešu laikā esmu divreiz nokļuvusi slimnīcā. Vienreiz pēc kāda vīrieša enerģētiskas attīrīšanas un otreiz burtiksi nedēļu atpakaļ ar iekšējo asiņošanu pēc īpašuma attīrīšanas. Pārējos gadījumos tieku galā pati, sakārtojot un attīrot savu enerģētiku. Lai gan attīrīšanos vajadzētu veikt pēc katra cilvēka, es to daru maksimums reizi mēnesī vai divos, jo priekš sevis vairs nepietiek spēka.

To sauc par pārslodzi enerģētiskajā līmenī. Katras savas darbības laikā es lietoju ne tikai visuma enerģiju, bet arī savu dzīvības enerģiju, kura pie lielāka patēriņa rada bīstamības momentus veselībai.

Jo, lielāka ir darbības amplitūda, jo vairāk tas ietekmē manu pašsajūtu.

Vismazāk nepatīkamo enerģētisko triecienu saņemu attīrot cilvēka enerģētisko ķermeni, ko gan nevarētu teikt par enerģētisko centru (čakru) attīrīšanu. To attīrīšana rada ļoti dažādas un brīžiem nepatīkamas izjūtas manā fiziskajā ķermenī.

Kāpēc es izvēlos kādu cilvēku nepieņemt?

Atbilde ir pavisam vienkārša, reizēm cilvēkam ir nepieciešama cita palīdzība un viņš neietilpst manā specifikā. Pastāv arī cits variants, kad cenšos cilvēku pasargāt, no tā, ka mans apmeklējums viņam var neļaut attīstīties.

Kāpēc, es neatbildu uz jautājumiem par nāvi?

Cilvēki ļoti bieži jautā, kad viņi mirs, vai kad mirs, kāds cits. Viss ir atkarīgs no situācijas. Ja, jūtu, ka drīkstu atklāt, šo informāciju es to daru un pat norādu, kurš cilvēks tas varētu būt. Ja, es redzu, ka cilvēks dzīvos vēl piecpadsmit, divdesmit un vairāk gadus arī to pasaku, bet ja man jāpasaka atnācējam, ka laika vairs nav daudz viņam vai kādam tuviniekam, bet man ir liegts to teikt, man ir jāklusē. Reizēm šādu informāciju nesaņemu vispār. Visam ir sekas. Ja, kaut ko nedrīkst izpaust vai informācija, pat ja tā ir pozitīva var kaitēt cilvēkam, man tā ir jānoklusē.

Cik veselīga ir saziņa ar mirušajiem?

Reizēm cilvēkiem vitāli ir nepieciešama kāda skaidra un neapšaubāma ziņa no viņpasaules. Es kā starpnieks to cenšos nodrošināt pēc vistīrākās sirdsapziņas. Bet ne vienmēr viss ir atkarīgs tikai no manis. Mirušie, lai arī ir enerģētiskas būtnes, kontaktam ar cilvēku ieņem savu dzīves laikā esošo tēlu, personību, manieres un izskatu. Līdz ar to, kumunikācijas laikā, var sagaidīt ļoti daudz ko, sākot no pozitīvisma un mīlestības un beidzot ar aizvainojumu, dusmām un nevēlēšanos iziet uz kontaktu.

Kādreiz es pret gariem biju pielaidīgāka. Ja, gars nenāca pats, tad to pieņēmu un viņu netraucēju. Ņemot vērā, ka cilvēki tomēr vēlas iegūt atbildes neskatoties uz to, ka gars nav saziņā ieinteresēts, tad centos sazināties ar gariem, kuri labprātīgi nenāca vienojoties ar tiem saudzīgā veidā. Tagad vairs ar gariem neauklējos, ja gari ir tik ietiepīgi un negribīgi uz kontaktēšanos, tad izmantoju agresīvāku iejaukšanos, kas nostrādā praktiski vienmēr. Nestrādāju ar mirušo, ja vēl nav pagājušas četrdesmit dienas no nāves brīža, lai netraucētu viņa pāreju no šīs pasaules uz pēcnāves dzīvi.

Tomēr, pirms cilvēks izlemj par soli sazināties ar mirušo, viņam ir emocionāli jāsagatavojas, jo bieži atbildes cilvēkam var būt dziļi personiskas un izraisīt spēcīgas sajūtas. Īpaši, ja dzīves laikā starp cilvēkiem ir bijusi spēcīga saikne. Tāpat ir jāsaprot, lai arī mirušais ieņem nostāju un būtību kāda tam ir bijusi dzīves laikā, pastāv zināma atšķirība mirušo uzskatu sistēmā. Viņi var būt dusmīgi vai aizvainoti, bet nekad kaitnieciski noskaņoti pret kādu ko pazinuši dzīves laikā. Viņi var būt neiecīetīgi, bet tikai lai tādā veidā cilvēkam kaut ko iemācītu un liktu kaut ko saprast. Galvenā viņu vēlēšanās, lai dzīvie ir laimīgi. Ja nāve ir bijusi vardarbīga, tad tie nevēlas atriebību, vai vainīgo tiesāšanu. Tie vēlas mieru.

Kā saziņa ar mirušajiem ietekmē mani?

Lielākoties tā ir pati interesantākā daļa no visa ko daru. Tieši saziņu ar mirušajiem savā darbā es izbaudu. Mirušo gari ļoti cenšas, lai es saprotu informāciju, ko viņi man sūta. Es nedzirdu viņus, tas mazliet sarežģī situāciju, priekš manis un prasa vairāk piepūles. Informācija nāk izpratnes veidā vai, kā attēli. Es ļoti spēcīgi izjūtu viņu emocionālo stāvokli, un izjūtas pret cilvēku, kurš par viņu interesējas. Bet kā mēs visi zinam, emocijas nodot kādam citam ir ļoti grūti. Emocijas izteikt vārdos nākas arī strādājot caur fotogrāfijām un aprakstot cilvēkus. Bieži vien šķiet, ka vārdu ir par maz, lai precīzi varētu aprakstīt cilvēku un mirušo iekšējo pasauli!

Cita lieta ir iesprūdušās dvēseles un pašnāvnieki. Viņi grib, lai viņus liek mierā. Ja, tā nenotiek, pie manis mājās sāk notikt dažādas lietas. Tāpēc, ja cilvēks grib sazināties ar mirušo, un es pēc atsevišķām pazīmēm uzzinu, ka tas ir pašnāvnieks, cenšos šo sesiju pārtraukt. Jo, lai kā arī nebūtu, nevēlos atkārtoti mājās piedzīvot nepatīkamas pieredzes ar elektrību, sadzīves tehniku, sadzīves priekšmetiem un pat gāzesplīti… Cilvēks aizies mājās, bet es palikšu un saņemšu nelielu mācību par pārāk lielu uzbāzību.

Norēķināšanās un kāpēc tā nepieciešama?

Bieži izvēlos par dažāda veida palīdzību no cilvēkiem atlīdzību neņemt. Kad sāku ar šo visu nodarboties naudu vispār neņēmu. Zinu, ka ir tādi, kuri strādā uz ziedojumu pamata, ir tādi, kuri par vienu konsultāciju prasa dažus simtus un pat par nepatiesu palīdzību pieprasa tūkstošus.

Vēlāk arī es ieviesu samaksu par vizīti kaut vai tāpēc, ka cilvēki kļuva bezkaunīgi. Nāca cilvēki, kuriem nekāda palīdzība nebija vajadzīga. Cilvēki nāca aiz ziņkārības, lai izgāztu savu negatīvismu, lai nosodītu mani u.t.t. Līdz ar to, lai neapdraudētu savu un citu drošību tika ieviesta samaksa. Tas palīdz cilvēkiem pašiem izvērtēt prioritātes un izlemt vai šis pakalpojums viņiem ir vai nav vajadzīgs.

Noteiktas samaksas plusi:

Vai tas ko es daru ir Dieva dāvana?

Šis ir viens no apspriestākajiem jautājumiem no cilvēku puses. Ja kāds uzskata, ka tas ir no Dieva, tad jājautā, kas šī cilvēka skatījumā nav no Dieva? Tas ko es daru, ir mana personiskā šīs inkarnācijas pieredze. Veids, kā es izeju savu karmisko dzīves pieredzi, savu mācību. Tā ir ar katru cilvēku. Jautājums ir, vai mēs to atzīstam un pieņemam.

Tēvreize ļoti palīdz man darbā ar cilvēkiem. Katru dienu Tēvreizi noskaitu vidēji 30 reizes. Vai es spētu palīdzēt, ja Dievam tas nebūtu pa prātam?

Vai man obligāti katram ir jāpalīdz?

Pastāv viedoklis, ka, ja man ir dotas spējas, tad man ir pienākums visus izglābt. Tomēr, nē tā nav! Tas nav mans pienākums. Mums katram ir savi talanti, vai spējas. Viens spēj cept pankūkas, bet viņa pienākums nav obligāti pabarot arī mani, pie tam tādā veidā, laikā, vietā un apmērā, kā man to gribētos. Man nav talanta dziedāt, bet kāds šādu Dieva dāvanu ir saņēmis. Vai šim cilvēkam ir jādzied priekš manis, manā istabā, ja man tas palīdz iemigt? Nē. Tas attiecas uz jebkuru darbību, vai tā ir gleznošana, kāds sporta veids, vai izcilas spējas darīt, kaut ko tādu ko lielākā daļa nespēj. Neviens nevienam neko nav parādā, nevienam nav jādara nekas, pret paša gribu, tikai tāpēc, ka kāds cits domā savādāk.