Nereti konsultācijās pie manis ir pašnāvnieka tuvinieki ar jautājumiem, kāpēc tā…? Padalīšos ar informāciju par personām, kuras izvēlējušās pārtraukt savu dzīvi.

Sākumā stāsts par gadījumiem, ja cilvēks nav veicis pašnāvību, bet tuvinieki maldīgi uzskata, ka tā bija. Šādā gadījumā aizgājējs ļoti izmisīgi vēlas dot tuviniekiem ziņu par to, ka tā nav bijusi pašnāvība, aizgājējs ir ļoti aktīvs un ieinteresēts saziņā ar dzīvajiem. Pilnīgi pretēja situācija ir ar īstajiem pašnāvniekiem. Tie izvairās nākt uz saziņu. Bieži vien ir agresīvi dēļ, tā, ka tiem neliek mieru un traucē ar jautājumiem uz zemes palikušie tuvinieki. Vai arī tie vēl neizjūt nekādu nožēlu par paveikto un uzskata, ka visu ir darījuši pareizi.

Kas tad īsti ir noticis? Cilvēki nāk uz zemes, lai garīgi augtu, augtu savā mīlestībā. Mīlestībai ir daudz dažādi šķēršļi. Piemēram, skaudība, naidīgums… Dvēselei ir jāiemācās tikt galā ar šiem šķēršļiem. Tāpēc ir dzīves mācības, uzdevumi, kurus dvēsele pati ir izvēlējusies pirms iemiesošanās. Pašnāvību cilvēks paveic, jo netiek galā ar saviem uzdevumiem. Tas padodas, viņam ir par smagu. Vienlaicīgi ar to uzdevums nav izpildīts un ir izniekota dzīve, izniekots ķermenis. Tomēr uzdevums nekur nepazūd. To vajadzēs iet atkārtoti. Šī neizdošanās netiek nosodīta „debesīs”. Tomēr dvēsele „augšā” agrāk, vai vēlāk pati saprot un apzinās, ka rīkojusies kļūdaini.