Precīzāks nosaukums būtu Vecpilsēta. Šī stāsta tapšanas sākums ir pastaiga, gar Jēkaba kazarmām Vecrīgā. Ejot pa Torņa ielu pamanīju lielu skaitu mirušo garus. Tie bija karavīri, kuri stāvēja pie Jēkabu kazarmu vairākām ieejas durvīm, staigāja pa ielu, daži no tiem sajūtot, ka es viņus redzu sekoja man un pat mēģināja bakstīt, grūstīt. Tā mirušie dara. Viņi saprot, ka cilvēks ir jūtīgs un spēj tos redzēt, vai sajust, tad viņi kļūst uzstājīgāki un neliek tādu personu vairs mierā. Tie vēlas pievērst sev uzmanību.
Šajā gadījumā es vienkārši paātrināju savu soli un ātrāk aizgāju prom no mirušo apsēstās ielas. Tā vieta ir pieredzējusi ļoti daudz ciešanu un nāves.
Dažas dienas vēlāk devos uz kādu Zaļās ielas mājas dzīvokli klusajā centrā. Tur dzīvokļa saimnieks arī jūtīgs uz dvēseļu pasauli un savās mājās novēro parādības no, kurām vēlas atbrīvoties. Apskatot šo dzīvokli redzēju, ka māja ir burtiski pilna ar mirušo kareivju dvēselēm, kuras staigā bariem šurpu, turpu. Šie kareivji, gan bija pilnīgi neitrāli. Lai gan viņi tur bija, tomēr tie nekā netraucē mājas iemītniekiem, viņi ir iestrēguši savā pasaulītē.
Te gan es redzēju citu problēmas cēlāju. Tur mitinājās veca kundzīte, kura izskatījās šī vecā nama iedzīvotāja, pēc profesijas visticamāk, ka skolotāja. Viņa bija ļoti kristīgi un stingri pareizi audzināta. Līdz ar to nevēlējās, lai mājā būtu iemītnieki, kuri nekrīt regulāri ceļos slavējot Dievu un bija dusmīga, ka cilvēki regulāri neapmeklē baznīcu un nedzīvo, kā īsteni kristieši. Jāpiezīmē, ka tur dzīvo pavisam normāla ģimene ar bērniem. Tad nu kundzīte valdonīgi arī terorizēja dzīvokļa jaunos saimniekus, īpaši tos, kuri bija visjūtīgākie. Nācās „pierunāt” viņu doties projām uz mirušo valstību. Kundzīte, gan neparko nevēlējās atstāt zemes dzīvi, tomēr pakāpeniski pārliecināju, ka tur būs labāk, kā arī viņai atnāca pretim kāds tuvinieks un tad jau viņa negribīgi, bet tomēr devās tam līdzi.
Nākamais izbraukums bija uz Rūpniecības ielas dzīvokli. Šis ir jaunais projekts, ne vecas kazarmas, bet te gāja pavisam traki. Pēc šī dzīvokļa attīrīšanas nākamajā dienā arī nokļuvu slimnīcā. Šeit gan darīšana nebija ar mirušajiem.
Reiz vienā senākā rakstā tiku pieminējusi māju ar melniem „tārpiem”. Šeit bija tieši tādi paši. Iepriekšējā reizē es ar tiem ļoti veiksmīgi, bez lielām grūtībām tiku galā un likās, ka arī šoreiz būs vienkārši. Vēl jo vairāk, tagad es zināju kas tieši man ir jādara. Tomēr realitātē izrādījās krietni viss sarežģītāk. Pirmkārt šeit tie bija tūkstošu, tūkstošiem. Pilns dzīvoklis, pilns pagalms, pilns cik vien tālu var redzēt tuvumā esošais parks. Kļuva skaidrs, ka ar visu šo es galā, lai tiktu, man te ir jāpārvācas uz dzīvi un katru dienu jānodarbojas ar viņu apkarošanu.
Nācās domāt, kā lai šiem cilvēkiem palīdz. Attīrīt dzīvokli var, bet tiklīdz viņi atvērs durvis, vai logu, tā atkal dzīvoklis būs ar tiem mošķiem pilns. Par laimi, šie cilvēki dzīvokli šeit īrē un ir iespēja pārtraukt īres saistības un doties uz citu vietu. Tāds lēmums arī tika pieņemts. Protams, tas nav vienā dienā, vai nedēļā izdarāms. Tāpēc izdomāju dzīvoklī „tārpus” iznīdēt un logiem, durvīm, iedzīvotājiem uzlikt aizsardzību, lai mošķi netiek klāt. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu pateikšu, ka šis plāns veiksmīgi izdevās. Varēju redzēt, kā istabā esošie mošķi zaudē enerģiju un nobeidzas, savukārt tie, kas ir aiz loga nespēj pietuvoties tik tuvu, lai tiktu dzīvoklī iekšā.
Domājat, ka it kā jau varētu tā to lietu atstāt un cilvēkiem nebūtu jāmaina dzīvesvieta. Diemžēl aizsardzība darbojas tikai uz kādu noteiktu laiku un to nevarētu nosaukt par ļoti ilgu- apmēram mēnesi.
Kas tad īsti notika? Nīcinot tos mošķus pagājušajā reizē, tie nebija agresīvi pret mani, drīzāk bailīgi un labāk bēga prom. Šajā reizē tie, kā traki metās virsū man kost. Pēc ļoti īsa brīža man kļuva ļoti slikti, ka nespēju turpināt strādāt, nevarēju vairs nostāvēt kājās, paātrinājās pulss, kļuva ļoti karsti, nebija spēka. Pēc 5 minūšu atpūtas ar grūtībām turpināju iesākto. Kad biju savu darbiņu pabeigusi, dzīvokļa saimnieki atzina, ka dzīvoklī ir kļuvis daudz patīkamāk, nav vairs nospiedoši, kļuvis viegli un omulīgi.
Nākamās dienas vakarā nācās hospitalizēties.
Kas tur īsti tajā Rūpniecības ielas posmā notiek? Šķiet, ka kāds tur ir pamatīgi nodarbojies ar melno maģiju. Ļoti nopietnā līmenī. Vīrs saka, ka viņa uzņēmums ir piedalījies šo ēku būvniecībā. Lai gan viss nepieciešamais no pasūtītāju puses ticis nodrošināts, tomēr darbi tur uz priekšu gāja ļoti gausi pilnīgi visiem uzņēmumiem. Bija nemitīgi neizskaidrojamas, milzīgas problēmas, firmas mainījās, cilvēki nestrādāja… Ja paskatās uz tuvumā esošo parku, tad tas arī vienmēr ir ļoti tukšs un ne pārāk kopts, cilvēki nelabprāt tur uzkavējas. Minētajam dzīvoklim tieši pie logiem ir bērnu laukumiņš un bērni izvairās tajā spēlēties.