Sieviete esot mājās, regulāri, fiziski izjūt kāda klātbūtni. Tas sākās pirms septiņiem gadiem. Dažkārt ir redzams kāds siluets slīdam pār telpu, un katru dienu jūtami fiziski pieskārieni, lai gan neviena tuvumā nav. Vīrs retāk, bet tomēr arī izjūt šīs dīvainās parādības.
Notikumu pirmsākums.
Mājas tuvumā atrodas zemes gabals, kurš ir aizsargājams. Neatminos īsti, vai tur bija agrāk kāda svētvieta, vai tur dabas reljefa dēļ ir liegts apstrādāt zemi, bet kādu dienu tur ieradās nepiederošas personas un uzsāka vērienīgus rakšanas darbus. Tas arī bija tas brīdis, kad saimnieces mājās ieradās mistiskie un mieru traucējošie viesi. Lieta tāda, ka mirušo gari vienmēr izvēlas par sevi dot ziņu tiem, kuri ir jūtīgāki un uztverošāki. Ja viņi saprot, ka tiem izdodas pievērst cilvēka uzmanību, tad šīs darbības kļūst izteiktākas. Saimniece, ne dēļ spoka, bet taisnības dēļ, devās pie racējiem teikt, lai tie pārtrauc savas nelegālās darbības, tomēr viņai tika ieteikts „nelīst” svešās darīšanās. Kādu brīdi viņa cīnījās ar likuma pārkāpējiem un uz to periodu arī mājās mistiskie gadījumi pārstāja risināties. Tomēr, kad rakšanas darbu organizators- ļoti turīga persona ar lieliem sakariem izteica draudus, tad kundze pārstāja šo cīņu par taisnību un tādejādi ieguva sev nemierīgu dzīvi arī no aizkapa pasaules.
Kad ierados pie kundzes un sāku meklēt nemiera cēlājus, ieraudzīju dārzā miruša kareivja garu. Viņam mugurā bija garš kara laika mētelis. Šis gars uzskatīja sevi par teritorijas patieso saimnieku un centās visus biedēt projām. Viņš strauji pārvietojās pa visu teritoriju, pēkšņi un zibenīgi mainot savu atrašanās vietu. Vairākkārt mani biedējot, tas strauji pietuvojās cieši klāt pie manas sejas, tad atkal attālinoties un atkal pietuvojoties. Viņa vēlme bija aizdzīt mani prom. Lūk! Šis kareivis arī bija iemesls kundzes nemierīgajai dzīvei. Gars tik ļoti bija sasaistījis sevi ar zemes dzīvi, ka arī daudzus gadus pēc sava ķermeņa nāves, nespēj pamest zemi un uzskata par saimnieku sevi.
Papildus redzēju dārzā stāvam kādu mirušu kundzīti ar lakatiņu galvā. Šī kundzīte, gan nenodarbojās ne ar kādām dzīvo izklaidēšanas lietām, bet vienkārši bija iestrēgusi starp abām pasaulēm.
Kareivi un kundzīti man izdevās atbrīvot no piesaistes zemes dzīvei ar jau sen iegūtajām metodēm. Kā ierasts šādās situācijās es atvēru „portālu” pa kuru mirušajiem ir iespēja aiziet uz „debesu valstību”. Kareivis sākumā nedaudz negribīgi, bet, kad ieraudzīja sev pretim atnākušos mirušos draugus un radus, tad jau pat ļoti labprāt devās prom no zemes dzīves. Saimnieku suns šo visu skatu pavadīja ar rūkšanu un riešanu, tā radot izbrīnu saimniekos, jo suns ir ļoti labsirdīgs un nekad nemēdz tā uzvesties. Lieta tāda, ka dzīvnieki arī ir spējīgi redzēt to ko redzu es, bet lielākais vairums cilvēku nav spējīgi saredzēt.
Iespēju atstāt zemi izvēlējās vēl vairākas dvēseles, kuras pamanījušas iespēju atstāt zemes piesaisti, sāka steigties „portāla” virzienā no tuvākās apkārtnes. Tāpēc atstāju „portālu” atvērtu, lai kādu brīdi tie mirušie, kuri šo iespēju apjauš var to izmantot. Protams, pāris dienas vēlāk attālināti pieslēdzos tai mājai un portālu noņēmu nost.
Pēc dārzā padarītā darba, devos pie mājas saimniekiem izstāstīt pieredzēto, ko es īsti darīju un ko redzēju. Pēc stāsta par kareivi, viņi pateica, ka arī mazmeita ir reiz redzējusi kareivi pagalmā, ar garu mēteli mugurā un šausmīgi no tā pārbijusies. Kad aprakstīju mājas saimniekiem redzēto kundzīti, viņi man pastāstīja, ka pirms diviem gadiem šeit ir mirusi kundze, kura līdzinājās aprakstam.
Interesanti ir tas, ka bagātais un ietekmīgais kungs pēc „svētvietas” rakšanas darbiem ir zaudējis, gan ģimeni, gan biznesu. Es domāju, ka noteikti gari ir spējīgi cilvēkam „atriebties”, ja tas iejaucas viņu teritorijā un varenā biznesmeņa neveiksmes visticamāk ir saistītas ar šo darbību.