Cik daudziem Tu esi palīdzējis? Vai pagājis garām ar domu, gan jau kāds cits palīdzēs! Daži no maniem stāstiem: Šovasar, kādā kartstā vasaras dienā ar māsu braucām mājās! Uz ietves stāvēja kāda ļoti veca tantiņa un māja ar rokām! Nogurusi, bezpalīdzīga! No sākuma nesapratām, domājām varbūt jocīga, pārkarsusi! Ne viena vien mašīna pabrauca garām! Mēs piestājām malā, pavērojām un tika nolemts padot atpakaļgaitu! Pajautajām, kas noticis? Varbūt slikti, varbūt ātros? Bet nē! Bija uz veikalu pēc produktiem, palūdza vai varam aizvest līdz krustojumam, ka tālāk aizies pati. Labi, sacīts darīts. Tikai līdz krustojumam mēs viņu neaizvedām… Redzot cik vārga viņa ir, pievedām pie pašām daudzstāvu mājas durvīm! Par labo darbu, viņa mūs uzcienāja ar augļiem. Vēl pa ceļam paguvām uzzināt, ka jaunībā viņa bija medmāsa, ka vīrs jau sen miris. Un nav neviena, kas palīdz… Viņa mums novēlēja visu to labāko un lai mēs satiekam labus vīrus sev! Bija vēsa marta mēneša diena. Atceros, kā palīdzēju indvalīdam. Jauns vīrietis, ap gadiem 30, iespējams slims ar cerebrālo trieku! Slimību, ar, kuru saslimst bērnībā! Galīgi tieviņš, bāls. Traucētas kustības, salīcis un stīvs. Palūdza vai var ratiņus aizvest. Tur iekšā 0.20 sant. Vai man žēl, lai ņem un ved. Bet kas mani pārsteidza, bija citi cilvēki! Nu, nedeva viņam tos 0.20 sant. neviens. Žēl bija vai? Nezinu… Bet, kas nu bija, tas bija. Viņš nebija uzbāzīgs, tāds ierāvies sevī. Klusām pienāca, pajautāja, nedeva, aizgāja, iedeva pateica paldies! Un, tā es tur biju un savām acīm redzēju cilvēku attieksmi. Man viņa palika žēl! Sagrabināju divus latus, konfektes, piegāju pie viņa un pasniedzu to visu viņam. Ja, Jūs zinātu cik priecīgs viņš bija. Viņa seja pilnībā izmainijās! Un paldies pateica. Un, kas bija pats pārsteidzošākais, konfektes es viņam devu pirmās. Nekad nebiju redzējusi, ka kāds tā par konfektēm priecātos. Nu, bet divi latiņi, tie nāca pēc tam, kā kompensācija, par tiem cilvēkiem, kuriem bija žēl 0,20 sant, bet ne naudas benzīnam! Diemžēl viņu tur vairs nekad tā arī netiku redzējusi… *** Šis ir pavisam nesens atgadījums! Sēdējām ar māsu Origo – Hesburger. Ēdām! Un ieraudzijām vīrieti ratiņos! Ubagoja pie tuneļa! Nē, viņš mūsu virzienā neskatījās! Bet, kaut kā jocīgi palika. Mēs ēdam gardu muti, bet viņš tur sēž. Visu laiku ko mēs tur bijām, neviens pie viņa nepiegāja! Mēs kopā sametāmies un noziedojām kādus latus četrus! Jā, jā! Zinu, ko daudzi teiks. Viņi tā pelna naudu uz lētticīgajiem! Lai, pelna! Tas jau paliek uz viņu sirdsapziņas! Galvenais, ka mēs ziedojām no tīras sirds. Un pēc tam tik labi jutāmies! Cilvēki ir jocīgi radījumi! Žēl 0.20 santīmu, žēl kādam palīdzēt. Gaida, uz citiem! Bet Jūs pamēģiniet kādreiz vienkārši tāpat kādam palīdzēt, neko pretī neprasot. Ja, Jūs zinātu, kas tā ir par sajūtu! Mēs nekad neuzzināsim, kam iedevām naudiņu! Varbūt tas tiešām ir cilvēks, kurš iztiek no pabalsta un tas ir viņa vienīgais darbs, varbūt tas ir kāds labs krāpnieks! Bet tas jau nav galvenais, galvenais ir tas, ka Jūs izdarijāt labu darbu! Viens vienkārš ieteikums! Kad kādam palīdzat – domājiet ar sirdi! Ja, Jums šķiet, ka šim cilvēkam ir jāpalīdz, dariet to! Tas nebūt nenozīmē, ka jāatdod viss pēdējais, katram kurš nāk ar izstieptu roku! Vai, es izjūtu to, ka esmu šķirusies no kāda latiņa, vai santīma? Nē! Dods devējam atdodas! Jo vairāk dodam, jo vairāk saņemam! Protams, to darot no tīras sirds bez aprēķina! Labs vairo labu! Neviens ziedojums man nav prasījis upurus! Nekas nenotiks, ja nopirksiet par vienu cigarešu paciņu, čipsu paku, vai vēl kādas nederīgas lietas mazāk! Un, tādas vienkāršas darbības kā izpalīdzēšana – nemaksā neko vairāk, kā nedaudz Jūsu laika! Un, ja reiz cilvēkiem ir tik daudz laika darīt sliktu (strīdēties, pazemot, melot u.t.t.) Tad noteikti tā vietā varam darīt ko labu (Palīdzēt kādam zvēriņam, pāriet pāri ielai vecam cilvēkam, vai vienkārši pateikt – es atvainojos Jums izkrita.) Ar 100% garantiju varu teikt, ka ziedotā naudiņa atgriežās dubultā, un labie darbi tāpat!