Kā jau zināms visam ir sava enerģētika un ir arī tādi, kuri to spēj sajust. Patiesībā visi cilvēki jūt enerģētiku, ja situācijas ir galēji pozitīvas, vai galēji negatīvas. Domāju, ka katrs kaut reizi ir izjutis savā prātā domu, ka “kaut kas šeit nav kārtībā”, vai pretēji, “šeit ir tik lieliski” un šo domu nesaistīja ar acīmredzamām lietām, bet tikai balstoties uz savām sajūtām. Savukārt jo situācija ir mazāk tuva galējai robežai, jo cilvēku skaits, kuri izjūt enerģētiku sarūk.
Ikvienam no mums ir izveidojies savs viedoklis par katru no turpmāk rakstā minētajām vietām, bet tikai nedaudzi ir spējuši sajust šo vietu patieso enerģētiku.
Viena no iestādēm, kura cilvēkos izsauc šermuļus un nepatīkamas izjūtas ir slimnīca. Tiek pieņemts, ka tā ir ciešanu vieta. Jāteic, ka šis uzskats ir maldīgs, jo visā kopumā slimnīca ir ļoti pozitīva vieta. Nenoliedzami tur ir sastopami cilvēki ar dažādām veselības problēmām, kas nomoka viņu ķermeņus… Tomēr, ir arī zināms, ka cilvēks uz slimnīcu dodas nevis nomirt, bet saņemt palīdzību! Kas arī ir galvenais iemesls, kāpēc sāpju un ciešanu enerģētika šajā vietā nav spējīga ņemt virsroku. Slimnīcas enerģētika ir ļoti līdzīga baznīcas enerģētikai. Tas ir saistīts ar to, ka gan baznīcās, gan slimnīcās notiek kolektīvās lūgšanas, par kādu personu, kurai ir nepieciešama palīdzība. Tātad, pēc visa spriežot, baznīcu un slimnīcu apvieno cerību, ticības un palīdzības enerģētika. Ticiet vai nē, lūgšanas, kuras notiek slimnīcā bieži vien ir daudz spēcīgākas, kā tās, kuras tiek veiktas baznīcā.
Tad kāpēc tāda uzskatu atšķirība par šīm divām iestādēm, ja to enerģētika ir praktiski vienāda?
Atbilde ir pavisam vienkārša. Baznīcā neviens nav nomiris. Bailes no nāves, rada bailes no slimnīcām. Enerģētiskā līmenī abas šīs vietas ir vienlīdz enerģētiski spēcīgas pozitīvā nozīmē. Tāpat abās vietās ir sastopami mirušo cilvēku gari. Tikai baznīcas gadījumā viņi ir tur, jo atnākuši līdzi kādam bēdu nomāktam radiniekam.
Cita lieta ir reanimācijas nodaļa. To es pilnīgi nošķiru no slimnīcas. Reanimācijā tik tiešām ir ļoti daudz sāpju, ciešanu un nāves. Daudz mirušo garu. Daudz neizpratnes. Tur arī ir lūgšanas, bet vispārējā enerģētika reanimācijā ir bieza un smaga. To, es pielīdzinu memoriāliem, kuri ir uzstādīti vietās, kur ir veiktas ļaunprātīgas darbības ar cilvēkiem! Tātad negatīvu notikumu epicentrs.
Te, nu atkal man rodas jautājums, kāpēc cilvēki tik aizrautīgi apmeklē memoriālus, bet izvairās no kapiem?
Patiesībā vajadzētu būt otrādi! Kapi ir miermīlīga vieta, kurā atdusas mirušo ķermeņi. Nekā briesmīga vai pārdabiska tur nav. Mirušo gari tur ir sastopami samērā reti, ja vien tos speciāli necenšas traucēt. Savukārt memoriāli, kuru būvniecība, kā jau minēju ir veikta, traģēdijas epicentrā nav tā pozitīvākā vieta, kur cilvēkam atrasties. Es šādas vietas saucu par masu slepkavības vietām. Kā piemērus varu minēt Salaspils memoriālu kā arī, Maksimas traģēdijas vietu. Šādās vietās ir ļoti izteikta negatīvā enerģētika. Ļoti daudz mirušo dvēseļu, kuras tikai sev zināmu iemeslu dēļ nav spējušas rast ceļu mājup.
Tā vietā, lai dotos uz memoriālu, labāk ir aiziet uz baznīcu un tur palūgties, nolikt svecīti par cilvēkiem, kuri ir cietuši un, kuru ciešanu rezultātā ir ticis uzbūvēts kāds no memoriāliem. Ja, tomēr, izlemjam doties uz memoriālu, tad nekādā gadījumā neko no turienes nenesam mājās. Jo, tāpat kā kapi, arī memoriāli ir mirušo teritorija. Paņemot kaut ko no šādas vietas mēs varam kaitēt sev, izjaucot enerģētisko plūsmu, kas savukārt var radīt neparedzamas sekas. Atcerieties tā ir nāves enerģētika vistīrākajā tās izpausmē un priekšmets, kurš tiek paņemts ir tās nesējs. Ja, tomēr, ir gadījusies neapdomīga rīcība, būtu vēlams priekšmetu aiznest atpakaļ un palūgt piedošanu par to, ka esat ielauzies svešā teritorijā.
Tā vietā, lai kaut ko paņemtu, labāk ir kaut ko ziedot. Kā labs ziedojums var būt ziedi, vai konfektes.