Šodien nācās atvadīties no savas mīļās žurciņas.  Pirms diviem mēnešiem, mokoši nomira pirmā žurciņa Rondo, tajā laikā biju Anglijā. Diemžēl, nespēju viņa mokas atvieglot… Bet Sniedziņam ja, var tā teikt šīs pēdējās stundiņas bija vieglākas.

Viņš tika sākumā aizvests pie vet-ārsta. Bet, diemžēl plaušiņas pilnas ar šķidrumu, dēļ kā abdomināla elpošana, pakaļ kājiņas neklausa, vairs neēda un nedzēra… Žurciņai bija jau 2 gadi un 6 mēneši, pienācīgs vecums. Tieši tāpat, mokoties nomira Rondo. ļoti žēl, ka nebija neviena, kurš viņam būtu palīdzējis.

Tā, nu uzzinot nelāgo dakteres diagnozi un to, ka nevar vairs palīdzēt, nācās pieņemt lēmumu par labu eitanāzijai…

Nekad savas dzīvēs laikā nebiju pieredzējusi nāvi un to, kas notiek tajā momentā ar dvēseli. Šī bija mana pirmā šāda veida pieredze, kad dvēsele atstāj ķermeni.

Kā, tas notika?

Biju saņēmusi sevi rokās.  Daktere teica, ka žurciņām vajag tādu eitanāzijas zāļu devu, kā priekš diviem pieaugušiem kaķiem. Būšot divas šprices. Starplaikā nācās nokārtot šādas tādas formalitātes, parakstot papīrus. Viss pārējais laiks tika veltīts žurciņai, mierinot un to glaudot.  Eitanāzija līdz nāves iestāšanās brīdim aizņēma desmit vai nedaudz vairāk par desmit minunūtēm.

Es negaidīju, to kas notika pēc šīm desmit minūtēm… Biju sevi psiholoģiski sagatavojusi, lai visu uztvertu mierīgi, bez emocījām. Nebiju pārslēgusi savu redzi, lai saskatītu ko neparastu. Bet, pirms daktere bija paziņojusi par nāves iestāšanos, to izdarīju es.  Pēkšņi redzēju, kā žurciņas ķermenis sāk dubultoties, Sapratu, ka no tā uz augšu lido dvēsele, sākumā biju nesaprašanā. Tā bija pirmā mana šāda veida pieredze. Nezinu vai tas pats notiek ar cilvēku, bet skaidri zinu, ka dzīvnieciņiem tas notiek tieši tā… Es ieraudzīju laimīgu un dzīvespriecīgu zvēriņu, kurš bija vesels un ļoti žiperīgs.  Neredzēju nevienu, kas būtu šai dvēselītei atnācis pakaļ. Varbūt tas tāpēc, ka aizgriezos un sāku raudāt, ko biju apsolijusies nedarīt.

Pēc brīža arī daktere apstiprināja nāvi, jo izklausot sirds toņus, sirsniņa vairs nesitās.

Kopumā, šī pieredze bija vērtīga, bet skumja un ļoti emocionāla. Bija smagi redzēt, ko vecums spējīgs izdarīt ar ķermeni, turpretim dvēsele pati par sevi pēc nāves ieņem to izskatu un laika periodu, kad ķermenis ir bijis vesels un kustīgs, bez pataloģijām. Tas ir tiešam ļoti emocionāli sāpīgi un šķiet negodīgi pret nabaga zvēriņu, ka viņam ir jāmokās tādā ķermenī, līdz nomirs. Tāpēc eitanāzija nav nekas slikts, ja tā tiek veikta bezcerīgā stāvoklī.

Es vēljoprojām esmu tādā emocionāli savādā stāvoklī, jo nav viegli redzēt to, cik kāds ir bijis vesels un laimīgs un kāds viņš ir palicis slimības un vecuma dēļ.

Šī mazā dvēselīte man ļāva saskatīt šo smalko robežu starp ķermeni un tā smagumu. Starp dvēseli un tās vieglumu. Vienā momentā mokas, ļuva par atvieglojumu.

To, ko es redzēju šodien, nebūs iespējams aizmirst. Tik Tuvu nāvei būt un pieredzēt to no malas ir emocināli iespaidīgi, ja redzi nāves patieso seju – kas ir atvieglojums!