Gribēju pastāstīt par savu pieredzi Salaspils memoriāla teritorijā.
Gadu atpakaļ mani uz turieni aizveda domu biedrs, kurš aizraujās ar dažādām ezotēriskām lietām. Nonākot tur, protams pavērās nelāgs skats. Šī vieta ir mirušo garu apsēsta. Pēc garu apjoma šķita, ka tur ir kādas 700 – 1000 iesprūdušas dvēseles. Centos neiespringt uz to ko redzu un pat daudz ko ignorēt. Atceros, ka tur skraidīja tāds paliels suns, atceros trīs baltus krustus, un kādu karavīru, kuru arī sākumā centos ignorēt… Bet, viņš bija ļoti uzmācīgs, krita ceļos burtiski lūdzoties, lai viņu atbrīvo, viņš bija ļoti nelaimīgs par to, kas šajā vietā noticis. Nespēju viņam atteikt un palaidu viņu prom, viņam pakaļ atnāca kāds garsš stāvs. Izskatijās pēc viņam pazīstama vīrieša tēla.
Dažas dienas atpakaļ devos turp sava līgavaiņa mudināta, tā bija tāda spontāna ideja… Šoreiz viņa mudināta pievērsos šai lietai nopietnāk un centos nenoliegt vīzijas un garus, kurus redzu.
Redzēju, kā tur izskatijās pirms tam, teritorija šķita krietni vien plašāka kā tagad un acīs iekrita tāda, kā skata torņa tēls, nezinu, kāpēc tik uzkrītoši šī bildīte parādijās, es tajā necentos iedziļināties… Redzēju, tās ciešanas, ko gari man rādija. Sievietes tika izvarotas. Cilvēki pazemoti. Par viņiem ņirgājās… Viņi bija nesaprašanā par to, kāpēc vispār tur ir nonākuši. Tur bija Veci, mazi, jauni gan sievietes, gan vīrieši. Tas pats suns un tie paši trīs krusti. Krusti atradās no ieejas kreisajā pusē uz krūmu pudura. Kreisā puse bija nosēta ar zābaku purngaliem, kas līda laukā no zemes. Tas man nozīmēja tikai vienu. Zem zemes ir kauli. Tur ir masu kapi. Ja, tos vispār var nosaukt par kapiem… Zeme visapkārt bija sarkana, kā apludināta ar tikko svaigām asinīm… Nejauks skats. Labajā pusē sēdēja kāda sirmgalvja gars, pieejot pie viņa sapratu, ka viņš jāatbrīvo, bet viņš negāja nekur, bez sava pieaugušā dēla, kurš arī parādijās blakus. Dēls arī nekur nevēlējās doties, rādot ar pirkstu pāri laikam uz labo pusi, kur atradās citas viņam tuvas dvēseles, tajā skaitā bērni. Pateicu, ka atnākšu rīt un palīdzēšu. Tāpat labajā pusē ieraudzīju tālumā dīķi un mani vilktin, vilka pie viņa. Pieejot klāt redzēju cilvēkus, kurus tādā ziemīgā laikā tur dzina iekšā, redzēju daudz izģērbtu cilvēku un viņu pazemojumus, redzēju 4-5 gadīga bērna plaukstu zem ūdens… Es pieskāros ūdenim, gribēju sajust ko vairāk, bet iespējam tā bija mana sliktākā ideja… Redzēju pakārtus cilvēkus, kas man šķita savādi! Pie sevis nodomāju, ja kāds te kādreiz uzcels māju, viņš to smagi nožēlos.
Jau dodoties prom sajutu asas sāpes sirds apvidū, kas izstaroja uz kaklu un kreiso roku. Sapratu, ka nav labi, bet vēl ar mašīnu jātiek līdz mājām. Pa ceļam līdzbraucēji vēlējas iebraukt veikalā, lai arī mani aizcināja līdzi, man nebija spēka iet. Paliku auto un tramīgi gaidīju visus atpakaļ! Atnākot mājās, es apsēdos gultā un noslīdēju uz sānu. Man nebija spēka, pacēlās asinsspiediens, šķita, ka tūliņ bus jāsauc neatliekamā palīdzība… Biju izmisumā, nezināju ko darīt, sapratu vienīgi, ka vaina ir tajā, kur biju un ko darīju… Pēc apmēram divu stundu mocībām, atcerējos, ka spēju taču pati sev palīdzēt, pēc 10-15 minūšu ilgas attīrīšanās biju atpakaļ zirgā.
Otrā dienā braucu uz turieni atpakaļ, pildīt vecajam vīram doto solījumu. Tas man prasīja kādas 10 minūtes varbūt vairāk. Un viss tikai tāpēc, ka dēls bez savas ģimenes nevēlējās nekur iet. Nācās viņu pierunāt. Šiem diviem atnāca pakaļ ļoti daudz sagaidītāju. Kādu dienu būs jāatbrīvo arī vecā vīra, dēla ģimene… Gājām prom un sajutu soļus aiz sevis, pagriezos un tur gāja karavīrs. Centos ignorēt, bet nespēju, nācās viņu atbrīvot. Ejot tālāk pie manis pieskrēja maza meitenīte, lai kā gribētos, nebiju spējīga ignorēt arī viņu. Bet, kā tika atvērts portāls, tā sanāca vēl kādi 7-8 prom gājēji. Visi tika atbrīvoti. Šoreiz jutos labi pēc šīs vietas apmeklējuma.
Vakarā sanāca interesanri, aizgāju uz tikšanos ar cilvēkiem, kuri interesējas par līdzīgām lietām, un kā gadijās, kā ne, bet vēlu vakarā 8 cilvēku grupiņā, devāmies turp vēlreiz. Sanāca tur pabūt divreiz dienā.
Tumsā man viņus ir grūti saskatīt. Bet ļoti labi jutu, ka dīķis sastāv no ļoti negatīvas enerģijas… Tāpat, man rādija, ka vasarā dīķis ir sausāks… Vienīgais gars kuru redzēju ļoti skaidri bija kāds dusmīgs karavīrs. Viņš nāca man ļoti tuvu. Es gāju atpakaļ gaitā, lai ievestu viņu pie dažiem grupiņas locekļiem. Gribēju, lai arī citi viņu sajūt. Ja, ne saredz, tad vismaz sajūt… Man ir ļoti grūti saprast, kāpēc tur ir tik daudz karavīru. Bet, katrā gadījumā viņi tur ir…
Tika uzņemts arī gana daudz fotu, kur ir redzams ļoti daudz orbu!