Varbūt vajadzēja vakar, Maxima veikala traģēdija.

Varbūt vajadzēja rakstīt jau vakar. Bet, tajā brīdī tas nešķita tik svarīgi, nešķita, ka būs tik traki, kā ir… Negribēju ticēt sev.

Nezinu, iespējams, ka tas par ko tagad stāstīšu un rakstīšu ar mani nav noticis tāpat vien, varbūt nu dien man ir jāsāk tam ticēt un pievērst lielāku uzmanību. Jau kopš bērnības to visu esmu ignorējusi un noliegusi. Vēl tagad nevēlos to pieņemt un atzīt. Jo tas nav tas veids, kā es gribu palīdzēt cilvēkiem. Tas ir kas nepierasts un nepierādīts. Tam nav loģiska izskaidrojuma. Tā nav mana mīļā medicīna, ar kuras palīdzību vēlos glābt cilvēkus. Tas ir kas cits. Un tagad es par to pastāstīšu sīkāk. Pastāstīšu, kad tas sākās un kāpēc. Kā šis viss ir ietekmējis manu dzīvi un kāpēc divdesmit gadus esmu to noliegusi.

Turpmāk kādu laiko šo mistisko, apzīmēšu zem vārda “Tas.” Laika gaitā pārejot uz citiem apzīmējumiem.

Tā bija ziema. Man bija tikai pieci gadi.

Tolaik dzīvoju Imantā. Un ar opi un mazo māsu devāmies uz mežu slidināties no slidkalniņa. Nešķita, ka šī reize atšķirsies no visām citām. Opis parādīja kā var no kalniņa nošļūkt stāvus. Viss notika acumirklī. Māsa pieteicās pirmā, bet es viņu pagrūdu malā, lai pati būtu pirmā. Pēc tam – viss bija tumšs. Vēl pēc brīža attapos uz zemes, sniegā, viss bija balts un spilgts, redzēju izplūdušus tēlus līdz atkal viss bija tumšs. Pēc tam neko neatceros. Man tikai teica, ka apmēram 40 min. biju bezsamaņā, ar dažiem apziņas brīžiem, kurus es neatceros, bet kuru laikā esmu gājusi pati uz savām kājām. Un vienā no tādiem brīžiem mans ķermenis pazaudēja spēju iet, krītot atmuguriski. Par laimi opis mani noķēra. Slimnīcā negulēju. Ārstu neizsauca ne tad, ne pēc tam. Oma visu slēpa no mammas. Atceros, ka apziņa bija traucēta, atceros, ka bija slikti, atceros, ka gulēju un dzirdēju, ka mani kāds sauc, bet nespēju atvērt acis, nespēju pakustēties. Līdz saņēmos un atvēru acis. Sauca mani mamma. Zinu, ka tajā brīdī nespēju pateikt kas ar mani noticis, jo ļoti nāca miegs. Pēcākie notikumi ir miglā tīti. Neatceros, kā un kad kļuva labāk.

Nemāku arī teikt vai “Tas” izpaudās pēc vai jau pirms šī notikuma.

Katrā gadījumā, skaidri atceros savu pirmo pieredzi. Man “Tas” šķita normāli, nebiedēja, un šķita, ka es zinu kāpēc un ko daru. Nebija mulsuma. Samulsis bija tikai mans tēvs, kuram sāpēja roka. Un kā nu, ne. Meita atnāk un saka, ka izārstēs. Paņēmu viņa roku un sāku bez pieskaršanās vilkt pāri viņa rokai. Izjutu tādu kā durstīšanu plaukstā, jutu kaut ko slimu un darbīgu. Līdz tēvs mani pārtrauca un teica, ka tas nav labi, ka pati saslimšu, ja tā darīšu. Teicu, ka nē. Bet viņš palika pie sava.

Tā es kādu laiku ignorēju visu ko redzu, jūtu, dzirdu.

Līdz šķita, ka tas ir beidzies…

Bet nē, astoņu gadu vecumā viss atgriezās. Es intuitīvi paredzēju notikumus, itkā zinātu ko darīt un kā. Zināju, ka vecmāmiņa no mammas puses nedrīkst ēst saldumus vēl ilgi pirms viņai atklāja cukura diabētu. Viņa protams domāja, ka man žēl… Bet tas mainījās, tikko šo diagnozi uzstādīja ārsts. Vecmāmiņa ļoti mani atbalstīja. Viņa lāva sevi ārstēt. Es kā tagad zinu, ar biostrāvām, kuras nāk caur manām rokām ņēmu viņai nost tūsku no kājām. Intuitīvi zināju, ka viņai vajag ceļmallapas pret tūsku. Tāpat kā toreiz, kad māsai bija smags klepus. Biju maza, kādi gadi deviņi. Izgāju pa kluso ārā salasīju bērzu pumpurus, sajaucu ar pienu un ķiplokiem. Liku māsai dzert. Labi, ka viņa dzēra un nepasūdzējās mammai. Palīdzēja.

Vecmamma, vienmēr stāstīja, ka šīs spējas nāk no kosmosa, ka tā ir papildus enerģija, lai palīdzētu citiem, ka tā ir dāvana, kura jāizmanto darot labu.

Vecmāmiņa man bija ļoti mīļa. Viņa nekad par šīm spējām nesmējās, bet iedrošināja un teica, lai kādreiz eju tās attīstīt.

Diemžēl, vissmagākā pieredze man nāca trīs dienas pirms vecmāmiņas nāves. Jo to, ka tā būs es pateicu skaļi. Es zināju, es jutu to. Tas bija kaut kas neatgriezenisks un skumjš. Trešās dienas vakarā vecmamma devās ar mammu un krustmāti uz kaut kādu pasākumu. Man sākās histērija, es raudāju, teicu, lai neiet, ka viņa nomirs. Bet viņa mani neklausīja. Teica, ka viss būs labi. Tovakar nevarēju aizmigt, jutu, ka kaut ko neesmu izdarījusi visu. Bet, brīdī, kad dzirdēju, ka viņa ir atpakaļ, nomierinājos, lai gan priekšnojauta nepameta. Otrā rītā gāju uz skolu. Zināju, ka nekas nav beidzies. Atceros, ka 12:00 bija paredzēts koris. Es tad gāju 4. klasē. Kad atnāca klases audzinātāja un teica, ka jāiet mājās. Kāpēc, to viņa nepateica. Savācāmies ar māsu, māsīcām un brālēnu, lai dotos. Es zināju, ka vecmammas vairs nav. To arī pateicu mazajiem radiniekiem. Viņi bija dusmīgi un teica, lai tā nerunāju, bet es turpināju apgalvot, ka zinu, ka viņas vairs nav. Pārrodoties mājās un redzot, kā vecmammu iznes no istabas melnā maisā, man sākās histērija. Tas bija briesmīgākais laiks manā mūžā. Es vainoju sevi. Man šķita, ka tas ir tāpēc, ka pateicu to skaļi. Man šķita, ka nebiju pietiekami uzstājīga, lai viņa nekur nedotos. Man tas bija smags laiks, ļoti ilgi. Tajā dienā es atteicos no šīm spējām, es tās ignorēju. Un lietoju tikai, lai dziedinātu sevi. Jo negribēju kādam kaitēt.

Bet diemžēl, lai kā es censtos ignorēt spēju dziedināt, es nespēju ignorēt priekšnojautas, vīzijas un sapņus.

Ļoti emocionāls un dziļi atmiņā iespiedies man ir kāds sapnis, par pilnīgi svešiem jauniešiem. Man tajā laikā bija 19 vai 20 gadu. Par cik dzīvoju Ķengaragā un šī vieta nebija sveša, zināju kur tas ir noticis. Tas bija sapnis, es redzēju jauniešus, viens bija pie stūres, sarkans auto, vairāk ķiršu krāsas. Marku neatceros. Redzēju Krasta ielu, viaduktu pie salu tilta. Redzēju kā auto zaudē kontroli. Kā tas apmet kūleni. Jutu paniku, bailes, bezpalīdzību, emocijas, domas. Nāvi. Bija mirušie. Redzēju puišu sejas, ļoti labi atceros vēl šodien puiša, kurš bija pie stūres seju. Viņu beigtos ķermeņus. Ir pagājuši gadi, bet es vēljoprojām nesaprotu, kāpēc to redzēju. Es viņus nepazinu, palīdzēt nespēju…

Diemžēl pēc dažām dienām, šo traģisko notikumu rādija ziņās. Man bija zināms šoks un dusmas…

Man ir bijuši sapņi par to, ka ir miris mans vectēvs, kas apstiprinājās. Ka uz dzelzceļa draud briesmas mammas draudzenes, mammai, kuru saucu par otru vecmammu. Tur bija ēnas, kas turēja viņas kājas un nelaida prom. Bet es sapnī nobļāvos, teicu lai viņas vācās. Viņas pazuda. Izrādās, ka otrai vecmammai pārmijās bija iesprūdušas bikses. Un nāca vilciens, kuru arī sapnī redzēju. Bet pēdējā brīdī viņa paspēja pamukt prom. Viņa dzīvo Jumpravā, aiz Lielvārdes, bet es tajā laikā mācījos Ogrē. Jocīgi, nākamā naktī šīs ēnas zem vilciena vilka mani, precīzāk grūda, jutu, ka viņas man atriebjas. Tajā dienā neaizgāju uz skolu, zinot, ka tas nenotiek tāpat vien. Diemžēl pēc dažiem mēnešiem uz vilciena sliedēm savā auto, vilciens notrieca mana tehnikuma direktoru. Viņš nepamodās no komas. Pie vainas bija nestrādājošs dzelzceļa pārbrauktuves signāls. Diemžēl, arī šo notikumu es jutu. Jo manī pēdējā laikā savādas emocijas izraisīja pie skolas stāvošā direktora mašīna. Bet, es nedomāju, ka tas ir tik nopietni.

Citreiz par ļauno un nāvi vēsta tieši sapņi, citreiz tās ir emocijas un vīzijas. Priekšnojautas. Teikšu godīgi, ka sapņi ir visspilgtākie. Reiz es sapnī biju lidmašīnā, kura strauji krita. Es visu vēroju no malas. Es redzēju paniku, bailes, kliegšanu, citi raudāja, līdz viss bija tumšs. Otrā dienā ziņoja par aviokatastrofu, ja pareizi atceros, izdzīvojušo nebija…

Nesen es sapnī redzēju avāriju kas bija Jūrmalā. Redzēju vietu, redzēju mirušas sievietes ķermeni un viņas dvēseli, kas bija tādā kā šoka stāvoklī. Nez kāpēc meklēja kaut kādu vīrieti, kuru vainoja notikušajā. Visjocīgākās sajūtas mani pārņēma, kad dažas dienas vēlāk braucu garām šai vietai.

Ir bijuši daudzi un dažādi notikumi, paredzējumi, vīzijas. Labas un sliktas.

Pirms iestājos tehnikumā, vienmēr redzēju vietu par kuru braucu uz skolu, un sliedes, vilcienu. Sākumā nesapratu, bet pēc tam kad uzzināju, ka mācīšos Ogrē, atskārtu, ka vienkārši redzēju, ka manā dzīvē sāksies svarīgs posms. Atzīšu, ka tas ilga 4 gadus. Ir draugi. Un ļoti mīļa skolotāja Jolanta!

Pirms vairāk kā gada aizgāju strādāt Jūrmalā par viesmīli. Līdz kādu nakti redzēju sapni, ka esmu vietā, kur ir sniegs, autostāvvieta, liela ēka, pretī ēkai ir ceļš. Es braucu ar liftu, iegāju telpā ar koka durvīm, pēc tam vēl vienā telpā ar koka durvīm, kur sēdēja citas tautības vīrietis. Mēs sarunājāmies krieviski. Bija sajūta, ka viņu jau pazīstu, un zināju, ka viņam būs svarīga loma manā dzīvē. Es pamodos. Šo sapni ātri aizmirsu, vien to izstāstot mammai un māsai. Tas šķita nesvarīgs tajā brīdi. Drīz vien pienāca diena, kad pirmo reizi ieraudzīju savu priekšnieku. Viņš pēc tautības ir uzbeks. Bet par cik biju piemirsusi par sapni, saprotams, ka vienīgais, kas šķita jocīgi, bija sajūta, ka esam jau tikušies. Sapratu, ka tas nav iespējams, jo nepazīstu nevienu cittautieti. Viss manījās brīdī, kad tika izteikts piedāvājums par darbu ofisā. Sapnis atausa atmiņā vienā acu mirklī. Un es sapratu, ka šis cilvēks manā dzīvē nav vienkāršs viesis, ka viņam ir sava loma. Tāpēc piedāvājumam piekritu.

Un te, nu stāsts par to, kāpēc vispār tapa šis ieraksts.

Es jau gadiem noliedzu to, kas man ir dots. Es tiešām jūtu nāvi. Bet tā mani nekad nav biedējusi, tieši otrādi, šķitusi kā interesants fenomens. Reiz kāds vēdiskais astrologs pētot manu karti man teica:0″ Tev nav viegls horoskops un arī liktenis nav viegls.”” Viņš teica: ”Tev jau no bērnības interesē nāve, Tu to jūti un saproti, bet Tu nekad nedrīksti kļūt par ārstu, jo sadegsi pie katra, kuru neizglābsi.” ”Tu nespēsi uzvarēt nāvi.” ” Bet es varu Tevi apmācīt un pilnveidot, dodot visu ko zinu!” Es no tā atteicos. Protams, šādas tādas lietas iemācījos. Bet tās bija tīri priekš manis. Elementi, mudras…

Kāpēc atteicos? Visu pirms jau tāpēc, lai neaizbiedētu cilvēkus. Tas ir visa pamats. Bet tagad es sāku saprast, ka paliks tie kam ir lemts un aizies no manas dzīves liekie.

20.11.213. gāju gulēt un mani pārņēma slikta priekšnojauta, bailes, ka mana dauddzīvokļu māja var iegrūt. Pēc tam sapratu, ka tas nav saistīts ar mani un aizmigu. 21.11.2013. Sajūta par kaut ko sliktu un nepanesamu mani nepameta. Braucu uz Stradiņu slimnīcu pie anesteziologa. Man bija divi varianti. Atpakaļ ceļā varēju braukt uz Rīgu un tad Jūrmalu, vai uz Imantu un vilcienu gaidīt tur. Izvēlējos otro variantu. Ap pulkstenis 14:30 braucu garām Maxsimai, kura pēc dažām stundām iegruva. Es zināju, ka tur notiks, kas slikts, es skatījos no autobusa uz šo ēku un gribēju kāpt laukā pieturā un kā nenormālā skriet uz turieni un teikt cilvēkiem, lai iet prom, te būs traģēdija. Bet to neizdarīju. Tagad domāju, kā būtu, ja rīkotos? Vai man ticētu? Vai vismaz kādu es izglābtu?

Visticamāk mani izdzītu no veikala. Varbūt, ja nebrauktu viena, bet ar kādu kopā – noriskētu un rīkotos…

Par traģēdiju uzzināju vakarā no mammas. Sajūtas bija ļoti nepatīkamas.

Nezinu, kāpēc tas notiek ar mani. Nezinu, kāpēc un kā sajūtu un atšķiru pēc fotogrāfijas mirušos no dzīvajiem un slimos no veselajiem. Nezinu, kā klātienē, bez pieskaršanās spēju atšķirt slimo enerģiju no veselās, kaut ko vispār sajust. Nezinu, kā bet jūtu cilvēku garastāvokli un attieksmi pret sevi. Es vienmēr jūtu, ja kādam nepatīku, bet turpinu to ignorēt un ar šo cilvēku kontaktēties. Jūtu, jūtu, jūtu. Citreiz zinu domas. Atšķiru tās no savām.

Tas ir iemesls, kāpēc man nepatīk cilvēku pūļi un drūzmas, tas viss mani iztukšo un nogurdina. Es neapmeklēju lielus pasākumus, klubus pat ne koncertus. Jo pēc visu to cilvēku emocijām jūtos iztukšota.

Ko es vēlos teikt?

Pirmdien man būs operācija. Un, diemžēl mans veselības stāvoklis ir pasliktinājies. Un tam tā ir jābūt. Es slimošu kamēr ignorēšu savus sapņus, kur mani brīdina, ka dzīvošu līdz 29 gadiem, ja nedarīšu to, kas man jādara. Un, laikam tagad saprotu, ko man jādara.

Vispirms beigšu kaunēties par to, ko neesmu izvēlējusies un līdz ar to noliegt to, kas ar mani notiek. Centīšos attīstīt to, kas jau ir. Iespējams, šīs spējas ir pārmantotas no manas vec,vec omes mammas, kura bija spēcīga ekstrasense un šīs spējas pārmantojas katrā trešajā paaudzē. Zinu, arī, ka no mammas puses ir spēcīga dziedniece un vārdotāja, mammas vecmāmiņa. Tas ir vēl viens garš stāsts…

Tādu stāstu, kā šie vēl ir daudz, bet šie man šķita vieni no svarīgākajiem!