Es to redzu katru dienu, bet vai tu to spēj saskatīt? (Pārdomas)

Katru dienu braucot uz darbu tramvajā ir iespēja, padomāt un pavērot caur tramvaja logu garām, strauji slīdošo pasauli! Ieraudzīt lietas, kuras citkārt ikdienas steigā nemaz nepamanītu! Un kas ir interesanti, es katru dienu tajā vecajā mājā, kurā slīd man garām saskatu ko jaunu! Es to iepazīstu no jauna atkal un atkal… Reizēm mēs nepamanām to kas paveras mūsu acu skatam… Mēs nepamanām sīkumus, mēs tos ignorējam tā it kā tie nemaz nepastāvētu, bet taču tieši no sīkumiem sastāv mūsu ikdiena. Es redzu atvērtās parādes durvīs pa kāpnēm lejā kāpjam cilvēku, bet viņš nav redzams citu acu skatiem, tikai to, kuri ieskatās … Es viņu redzu jo ieskatījos ēkas durvīs, bet tramvajs turpina savu raito kustību un būs paslīdējis jau garām šīm durvīm, kamēr cilvēks būs iznācis dienas gaismā, lai arī citi tramvaja pasažieri viņu pamanītu… Un tā mēs bieži vien paslīdam, kādam garām, pat nezinot, ka šis cilvēks mums ir bijis rokas stiepiena attālumā, un vajadzēja tikai mazliet savādākām acīm paskatīties lai nepalaistu viņu garām… Es braucu un ielūkojos ēku logos, un vienmēr būs kāds atvērts logs, kurā ieskatīties, un redzēt kas ir aiz stiklotās rūts… Kā gan vēl es kādreiz to varētu izdarīt, ja ne brīdī kad tas man paslīd garām! Es skatos tālumā un redzu, necilā pagalmā izkarinātu veļu, kuru nepamanītu ja nepalūkotos tālāk! Es varu ieskatīties izdegušas mājas telpās, pat neieejot iekšā, man atliek vien pavērties izsistajā logā un tas pats parāda stindzinošo un bēdīgo skatu, kurš paveras! Tāpat arī dzīvē, bieži vien mums nekur nav jāmeklē, jo atbilde ir tepat līdzās, tikai jāprot atrast to atvērto logu, kurš atrodas mazliet tālāk par degungalu! Ir jauki pavērot māju jumtus… Un skaisto arhitektūru, kuru vislabāk var saskatīt paceļot acis uz augšu, uz jumta pusi! Es redzu noslēpumainos bēniņu stāvus… To logi nekad nav pavērti, pat pusvirus ne… Un man nav iespējas ielūkoties kas slēpjas manam skatam, es varu tikai nojaust… Un tur slēpjas tā intriga, un vēlme uzzināt! Tāpēc es pacietīgi gaidu, ar cerību, ka varbūt kādu dienu, stiklā esošā debesu atspīduma vietā es ieraudzīšu tumšo iekštelpu…. Vērot ir tāpat kā runāt … Lēnām gluži kā burtus likt kopā, redzēto, iegūstot burtus kā iespaidus, tad zilbes kā atklājumu, un vārdus kā atklāto, līdz beidzot izveidojot kopsavilkumu, raitu iespaidu plūsmu, par detaļām un mainīgo saucot to visu par teikumu!