Kā cīnieties ar izdegšanas sindromu un nesadegt, kad saproti, ka esi uzņēmies uz sevi vairāk kā patiesībā vari izturēt?
Ik pa laikam saņemu no cilvēkiem, kuri ir man apkārt, jautājumu par to, kā es paspēju mācīties, strādāt, visur paspēt un pie tam vēl tikt galā ar 12m garu siltumnīcu, puķu un sakņaugu dārzu, parūpēties par saviem mājdzīvniekiem, nobraukt 200km dienā, lai tiktu uz skolu Un tad es uz sevi paskatos un saprotu, ka es skrienu, dienu no dienas kā vāveres ritenī. Laika sev īsti nav, arī hobijiem laika vairs nav, kopš esmu uzsākusi medicīnas studijas. Kādu laiku jau tā var, maz gulēt, ēst ko pagadās. Censties visu paspēt un nevienu neaizvainot ar pārāk retām tikšanās reizēm. Nepamanīt, ka dienas skrien vēja spārniem un to, ka ar 24 stundām ir par maz…
Intensīva, ātra dzīvošana sevī ievelk, kā magnēts. Tu pat kādu brīdi nepamani, ka Tev vairs nav spēka, tikai ej un dari, jo tā vajag, Tev ir jānomaksā laikus viss kredītu jūgs, rēķinu kaudze, rodas neparedzēti izdevumi, jāvelta laiks tiem, par kuriem esi uzņēmies atbildību u.t.t.
Palēnām tas vadzis sāk lūzt un Tu sāc saprast, ka paliek par smagu, netiec galā ar visu. Ikdiena sastāv no stresa, steigas, laika trūkuma un mežonīga noguruma. Pēc būtības saproti, ka esi izsmelts gan fiziski, gan emocionāli. Kļūsti emocionāli nenoturīgs pret jebkuru, pat vismazāko kairinājumu, katru neveiksmi pārdzīvo dubultā un sāk šķist, ka dēļ tā, ka netiec galā, esi vāja rakstura cilvēks un kopumā nekam nederi. Bet, skaidri saproti, ka tā ir Tava, personīgā izvēle tā dzīvot un pienākums ar atbildības sajūtu liek nastu nest tālāk. Tu to dari! Ko iesāki, to jāpabeidz, lai vai tur kas.
Uznāk dienas, kad Tu sēdi depresijā un blenz vienā punktā. Iespējams pārstāj ēst. Raudi. Līdz Tevi pārņem bezcerība, nogurums un pilnīgs panīkums. Gribas visu pamest un neko nedarīt. Bet, doma par to, ka tā ir slinkuma pazīme, liek Tev celties un iet tālāk. Smaidīt visiem un, ja kādam ir aizdomas, ka kaut kas ar Tevi nav kārtībā, teikt, ka viss ir labi, cerot, ka Tev nenāksies izklāstīt savu bēdu, jo esi no visa tik noguris, ka pat nevēlies runāt par to visu. (Protams, noteikti ir kāds, kurš gaida to brīdi, kad kāds uzklausīs).
Iedomājies, es arī esmu cilvēks. Cīnos ar ikdienas likstām, bez jebkādām atlaidēm savā ceļā. Man nav atbalsta komandas vai personīgā psihoterapeita. Visu risinu ar eksperimentēšanu un saviem spēkiem.
Kā es cīnos, lai neizdegtu pavisam?
Visu pirms es nenoliedzu to, ka ir grūti, bet ļaujos šīm emocijām un skaidri apzinos situāciju. Sevi, šad un tad vajag pažēlot, pat tad ja pats esi vainīgs, ka esi uzņēmies uz sevi visu ko vien var.
Nākamais solis ir meklēt visā pozitīvo, saprast, ka nekas nav mūžīgs un visu var labot. Cenšos saprast vai bez šīm nastām man būs labāk vai sliktāk? Ko es zaudēšu vai iegūšu no konkrētā lēmuma pieņemšanas?
Pažēlo savu fizisko ķermeni! Reizēs, kad stresa dēļ ir pazudusi apetīte, neieteiktu strauji sākt ēst visu kas pagadās, bet palietot uzturā vairāk dārzeņu un augļu, dažādus smūtijus, tējas un padzert kādus vitamīnus, jo parasti arī imunitāte šādos brīžos krīt.
Pats galvenais ir saprast, ka katra nasta ir kāda mērķa vārdā un kad cilvēks kaut ko uzsāk viņam ir mērķis, un viņš ir entuazisma pilns savu mērķi sasniegt, jo savādāk nasta ko nesat ir pilnīgi bezvērtīga un to nav vērts nest.